Vidzeme eXtreme jeb 3 dienas ar stopiem

Pienākot vasarai, pašsaprotama lieta kļūst ceļošana. Kā jau daudzi zina, man patīk stopēt, un pēdējā laikā man patīk arīdzan iepazīt tuvāk Latviju. Līdz ar to jau trešo reizi sarīkoju abos šos elementus apvienojošu pasākumu, kuram nu jau tradīcijas dēļ tiek dots nosaukums „Vidzeme eXtreme”, lai gan nekā diži ekstrēma tur nav. Pasākums izpaudās tā, ka dalībnieki pa pāriem (jāatzīmē, ka ar katru reizi pāru skaits palielinās un šoreiz jau bija 4 pāri – jauns rekords!) trīs dienas stopējot pārvietojās pa Latviju un arī Igauniju, gūstot punktus gan par nostopētajām mašīnām, gan apmeklētajām apdzīvotajām vietām, gan arī šoreiz par, piemēram, brūnajām kultūrvēsturisko objektu norādes zīmēm (un pašiem objektiem bonusā), gan „faces in places”. Tiesa, govi neviens diemžēl neizslauca. Tad nu turpinājumā pastāstīšu, kā gāja mums ar Madaru.

Sākām visi pāri vienā vietā – Limbažos, uz kuriem kopīgi devāmies ar autobusu. Izlozējām, pa kuru ceļu dosimies projām, mums tika uz rietumiem vedošais – uz Tūju un Tallinas šoseju. Devāmies uz ceļa un gana ātri tikām pie pirmās mašīnas, kas mūs aizveda līdz jau augstākminētajai Tūjai, no kura gana drīz ar vīrieti, kurš meklēja vēju, tikām atpakaļ uz Tallinas šosejas. Tālāk sekojošais mērķis – Salacgrīva – tika sasniegts visnotaļ ātri, tomēr tur gan neveicās un piedzīvojām pirmo iestrēgšanu – nebija tā dramatiski ilga, tomēr savu stundu pavadījām uz soliņa makten pilnas šosejas malā. Redzējām franciski runājošu kanādiešu velotūristu pāri, kas šķietami bija lielākais šīs stundas piedzīvojums. Pēc tam gan tikām pie mazzobaina onkuļa vadīta busiņa, kas mūs aizveda līdz Ainažiem, parādot arī Latvijā pirmos vēja ģeneratorus. Tālāk nolēmām doties uz austrumiem iekšā Latvijā, jo ceļš Igaunijā likās pārāk mazapdzīvots – nebūtu vietu, kur atzīmēties. Uz šī visnotaļ tukšā ceļa tikām pie pirmās un vienīgās fūres ceļojuma laikā (bēdīgi, jo man patīk fūres), kas mūs atkal aizveda diezgan tālu.

Būtībā jāsaka, ka turpmākais ceļš līdz pat vakaram bija diezgan vienveidīgs – agrāk vai vēlāk kāda mašīna mūs paņēma un aizveda līdz kādai tuvākai apdzīvotai vietai. Tā nu vakarā caur Staiceli, Aloju un Matīšiem tikām līdz Mazsalacai, no kuras plānojām caur Ipiķiem doties kaimiņu zemē laimi meklēt. Tiesa, no Mazsalacas nogājām labu gabalu, retajām mašīnām mūs ignorējot. Pa ceļam tika veikts pirmais plauktiņošanas akts un galu galā stopēšanai metām mieru un radām naktsvietu blakus mežam. Telti uzslējām un likāmies uz auss, miegs gan bija trauksmains (šogad vēl organisms nav pieradis pie ārpus gultas gulēšanas), nakts vidū arī sanāca kaut kāda zvēra baurošanu dzirdēt, kas vienubrīd kļuva manāmi skaļāka, bet tad apklusa – par laimi, mēs laikam nebijām gana interesants objekts baurojošā indivīda nakts izklaidēm.

Otro dienu sākām ar došanos tālāk pa jau iepriekšminēto tukšo ceļu, kas arī no rīta nekādas optimistiskākas prognozes neviesa – kāda mašīna garām brauca tikai reizi minūtēs piecās un tā pati vai nu brauca pretējā virzienā vai arī mūs tikai nolūkoja, ātrumu nesamazinot. Protams, ka agrāk vai vēlāk kāds apstājas – mums paveicās tikt pie vietējā jauniešu pāra, kas mums detalizēti paskaidroja, kāpēc nevajadzētu doties pa mūsu iepriekš izplānoto maršrutu caur Ipiķiem – tur, raugi, satiksme varētu būt vēl sliktāka, un dienas vienīgā mašīna arīdzan varētu būt aizbraukusi. Tad nu pamainījām plānu un ar viņiem devāmies līdz Rūjienai. Tālāk mūsu ceļš labākajās stopēšanas tradīcijās virzījās uz Valmieras pusi, no kuras tālāk plānojām doties uz Valgu – uz Igauniju jābrauc tā vai tā! Aiz Valmieras sanāca nostopēt mašīnu, kas, kā smejies, iepriekšējā dienā bija paņēmusi manu māsu, Elīnu, kas arī piedalījās šajās sacensībās. Pie tam tas bija noticis savus 50 km uz rietumiem. Katrā ziņā interesanti – šo sacensību vēsturē pirmais šāds gadījums.

Tikām līdz Strenčiem, kur mūs pēc tam paņēma pirmais igaunis manā stopēšanas karjeras vēsturē un aizveda mūs līdz Valgai. Aiz Valgas gan sanāca ilgi stāvēt un apjaust, ka laikam Igaunija ir pietiekami grūta zeme stopēšanai (ko līdzīgu jau biju lasījis). Kad jau sākām domāt par miera mešanu, tad viens puisis tomēr apstājās un aizveda kilometrus 15 tālāk. Tur gan griezāmies riņķī un devāmies atpakaļ uz Valgu – ja jau iestrēgt uz tukša ceļa, tad labāk Latvijā. Gana drīz arī šķērsojām robežu un no Valkas tālāk devāmies uz Smilteni. Ne cik ilgs laiks nepagāja, kad tikām arī cauri tai un apstājāmies pie „Jautrā oda” kafejnīcas Pleskavas šosejas malā. Te jāpiebilst, ka otrajā dienā mums līdzi vazājās smieklīga tendence – kā mēs kaut kur izdomājām, ka, lūk, „dosimies līdz tam krustojumam/ ceļazīmei/ kokam un tad sāksim stopēt”, kāds vadītājs izdomāja pie mums apstāties jau agrāk, un tā kādas reizes četras līdz izvēlētajam stāvēšanas punktam nemaz netikām.

Lai dzīve būtu mazāk cakaina, uz Pleskavas šosejas, protams, iestrēgām. Atkal. Nostāvējām, šķiet, kādu pusotru stundu. Pēc tās nostrādāja otrais triks mašīnu pievilināšanai – siermaižu taisīšana. Tā vien šķiet, ka vadītāji uz siermaizēm ir kā traki, jo tiklīdz tu sāc to ēst, tā viņi apstājas. Tiesa, siermaizi parasti neviens neprasa. Varbūt tas darbojas kādā jocīgā zemapziņas līmenī. Katrā ziņā tad tikām līdz Bērzkrogam, no kura tālāk uz Priekuļiem un Cēsīm. Pie Cēsīm arī palikām pa nakti. Kad ielīdām teltī, likās, ka lido gaisa balons, tiesa, to nesanāca ieraudzīt. Otrs variants bija, ka tas ir pūķis, kas noposta Cēsis, bet nu vismaz šodien ziņās par to nekas nebija rakstīts.

Trešo dienu sākām ar ātru mašīnas dabūšanu un došanos uz Siguldu, no kuras gan tālāk ne uz Rīgu, bet gan Mālpili. Te nu atkal sanāca vilšanās, jo cerētā plūsma, protams, bija mazāka, kā gaidīts, kā arī esošās mašīnas mūs tīksmīgi ignorēja. Kad jau sākām domāt, ka jāstopē pretējā virzienā un projām uz Rīgu (jo tur mašīnu bija daudz vairāk), kāds tomēr apstājās un mūs aizveda līdz jau minētajai Mālpilij, kurā beidzot tikām pie dīķa, kurā noskalot kājas (domāju, ka reti kurš, kas nav stopējis, var saprast to sajūtu, kad tu vari nomazgāt kājas – uzreiz cita dzīves un ceļojuma perspektīva). Te arī jāpiebilst, ka divi no četriem pāriem jau atradās Rīgā, kā noskaidrojām. Katrs cita iemesla dēļ. Līdz ar to arī mēs sākām domāt par mājupceļu. Elīna gan vēl bija Valgā, bet drīz pēc tam paziņoja, ka ir tikusi pie ātras mašīnas uz Rīgu. Tas ir jāpiemin, jo bijām plānojuši visi satikties, pārrunāt pieredzēto un saskaitīt punktus.

No Mālpils ar glaunu un patraku mašīnu (130 km pa mazu Latvijas ielāpiem pilnu šosejiņu, kas gan nestāv līdzi Elīnas pēdējai mašīnai (stundā un 10 minūtēs no Valgas līdz Rīgai...)) tikām uz Ropažiem, tad līdz Ērgļu šosejai un, lietum sākoties (līdz šim bija lutinājis labs laiks mūs), no turienes ar pēdējo mašīnu arī līdz Ulbrokai, no kuras ar autobusu devāmies mājup. Sagaidījām citus un saskaitījām punktus (uzziņai – šoreiz visvērtīgākās bija pašas mašīnas, tikai pēc tam – apdzīvotas vietas; tas tā – lai mudinātu vairāk stopēt, kas arī ir pamatdoma šim piedzīvojumam). Pēc rezultātiem sanāca, ka Elīnai ar Madaru ir tiešām bijis „chill trip”, kur punktiem ir bijusi sekundāra nozīme. Savukārt mēs ar Madaru (kopā bija divas Madaras – tas tā, lai nejūk galva), lai arī nepiegājām tam ar tādu īstu sacensību garu (kas arī nav mērķis), tomēr pamanījāmies uzvarēt – mums gan visvairāk pilsētu, gan visvairāk mašīnu. Laurai ar Juri sanāca viskultūrpilnākais ceļojums (visavirāk apmeklētu apskates objektu), bet Annai ar Austri, protams, visvairāk „faces in places” bilžu.

Gala pārdomas – lai arī, iespējams, šis nebija piedzīvojumiem visbagātākais šāds pasākums, tomēr bija ļoti interesanti (kā jau tas parasti ir stopējot). Tika prātā atķeksētas vietas, kurās jāatgriežas mierīgākā ceļošanas manierē, iepazīta Vidzeme, beidzot, kā arī ievingrināta roka augusta Eiropas ceļojumam. Kopumā – trīs burvīgi pavadītas dienas.