Rīga - Rumānija - Serbija - Rīga ar stopiem

Daļa 1/3

Lūk, tā – šīs vasaras pēdējais lielais ceļojums ir veikts un nu ir pienācis laiks tā aprakstam. To es laikam sašķelšu trīs daļās, pirmkārt, lai jums nebūtu jālasa viens garš blāķis, bet gan trīs mazi blāķīši, kā arī tad es varēšu operatīvāk vismaz kaut ko publicēt un varbūt arī uzturēt kādu intrigu. Tad nu aiziet – pirmā daļa!

Tā kā izjuka mans vasaras lielais plāns blandīties pa Eiropu pusotru mēnesi, tika veikti divi mazāki ceļojumi katrs pa divām nedēļām, pirmo ticu, ka tie, kam interesēja, jau noskatījās, jo tas tika iemūžināts video formātā, nu un no otrā esmu nule kā atgriezies, tas gan tiks atspoguļots klasiskākajā foto + apraksts formātā. Šoreiz gan nedevos viens, bet kopā ar Anitu (pēc līdzbraucējas lūguma dažu apsvērumu dēļ vārds ir mainīts), nu un stopēšanas divi galveni (gala)mērķi bija – apskatīt Rumāniju kā tādu, kā arī nokļūt 20. augustā Serbijā uz basketbola spēli starp šīs valsts un Latvijas izlasēm. Vienā brīdī arī uzradās doma uzspēt uz basketbolu arī Rumānijā, bet nu tas varēja notikt tikai ar lielas veiksmes palīdzību. Kā ceļojuma galvenais moto kalpoja manas māsas Elīnas iepriekšējā vakarā izteiktā manā skatījumā absolūti ģeniāli vienkāršā un vienkārši ģeniālā frāze (par kuru es ticu, ka to vēl citēs ilgi) – sliktākajā gadījumā viss būs labi!
Tātad ceļojumu mēs uzsākām trešdienas, 11. augusta, vidū, jau klasiskajā variantā dodoties ar 23. autobusu ārpus Rīgas, lai nedaudz aiz Baložu pagrieziena nostātos uz ceļa un pirmo reizi slietu augšup savus piedzīvojumu alkstošos īkšķīšus. Protams, sīki un smalki nestāstīšu, kur tieši ar kādām mašīnām cik tālu tikām, tas varētu arī nebūt interesanti, attiecīgi pieminēti tiks pieminēšanas vērtie šoferīši. Diez ko ilgi negaidījām un ar trim mašīnām tikām 10 km pirms robežas, kur gan mazliet ilgāk sanāca gaidīt nākamo auto. Tomēr ar to ļoti paveicās – lietuviešu puisis brauca līdz pat Kauņai, kas jau ir pietiekami solīds gabals, tā nu devāmies turp, pa ceļam piestājot tā malā esošajam, kā izrādās, lidlīdzekļu mini āra muzejiņam, kam ir ticis daudzas reizes braukts garām, bet tikai tagad uzzinājām, ka tu var arī piebraukt un apskatīt. Tā nu šis šoferis mūs izmeta vienā vietā pie Kauņas apvedceļa (garām braucot, uzmācās saldsērīgi skaudras pāris nedēļu vecas atmiņas, kā gāju tur kādus 15 km kājām pa 30 grādu karstumu, ak...), kur uzreiz jau pašā vakarā tikām pie poļu fūres, kas mūs aizveda līdz pat Polijai un vēl mazliet tajā, kas, godīgi sakot, bija krietni tālāk, nekā es biju uzdrīkstējies cerēt nokļūt šajā pirmajā dienā. Tā kā vadītājs otrā dienā brauca vēl mazliet tālāk, tad viņš mums piedāvāja pārnakšņot savā fūres piekabē un rīt arī vēl mazliet pavest. No šāda piedāvājuma atteikties, protams, nevar neviens, līdz ar to pirmā nakts tika pavadīta guļot garā tunelī, ko darīju pirmo reizi – man patika. Tikām cienāti ar alu un klausījāmies dažādus stāstus, jo šoferis tīri labi runāja krieviski. Nākamajā rītā tad arī tikām aizvesti līdz Augustovai un būtībā lielāko dienas daļu pavadījām, pa lielākām vai mazākām distancēm stopējot cauri Polijai. Vakarpusē Anitai uznāca tāds kā fizisks vājums, līdz ar to devos pie vietējiem pēc kādām zālēm un karsta ūdens, par laimi poļi ir tik atsaucīgi, ka pie sevis mājās ielaida bez nekādiem jautājumiem un līdzēja, kā vien varēja. Drīz arī spēki bija atpakaļ un devāmies vēl stopēt, bija jau gan diezgan vakars. Sākām domāt, ka varētu mēģināt sarunāt ar blakus esošo māju, lai atļauj mums gulēt viņu siena kaudzē, tomēr nē – aiz muguras izdzirdējām taurējienu un mūs pie sevis aicina kāds polis. Protams, gājām, viņš gan tālu nebrauca. Izskatījās tāds mazliet aizdomīgs (krimināls, es pat teiktu), bet nu kas tad mums – kā būs, tā būs. Un pēc 10 minūšu brauciena viņš mums piedāvāja palikt pie viņa dzīvoklī pa nakti. Godīgi sakot, esmu jau pieradis, ka cilvēki tā dara, tomēr parasti tas notiek pēc kādu divu stundu kopīga brauciena mašīnā, kad ir daudzmaz iepazinušies, bet šeit – tik pēkšņi. Tiesa, viņa frāze „I’m not a killer!” mūs, protams, pārliecināja, ka viņš ir lāga zellis (nu viņš taču nemelotu, vai ne!?), līdz ar to devāmies uz viņa dzīvokli, jo nākamajā dienā arī viņš brauca vēl mazliet tālāk uz vienu pilsētu, kas, protams, mums bija izdevīgi. Nākamais pārsteigums – ierodoties viņa dzīvoklī, viņš mūs tajā ieveda, ierādīja visu un... pats devās projām kaut kādās darīšanās. Apbrīnoju viņa spēju uzticēties vien 20 minūtes pazīstamiem latviešiem, kurus tā vienkārši atstāt savā dzīvoklī. Burvelīgi! Tā nu mēs tur paskatījāmies TV (atradām pat vienu kanālu, ka nebija poliski – pie tam tīri normālu, tās bija CNN ziņas) un devāmies gulēt, kaut kad nakts vidū arī pats saimnieks atgriezās. Nākamajā rītā mēs pat pamodāmies dzīvi un nepieķēdēti kādā slimā moku kambarī, kā arī tikām cienāti ar brokastīm, skatījāmies DVD no poļu Vudstokas, kā arī tikām aizvesti līdz un izvesti cauri Ļubļinai. Superīgi! Tur līdz nākamajai mašīnai bija jāgaida apmēram 2 sekundes (godīgi sakot, es pat vēl biju domājis roku nemaz necelt, tas notika vairāk automātiski), kas mūs veda diezgan tālu. Tā nu turpinājām ceļu cauri Polijai, līdz pēcpusdienā tikām pie brāļu fūrēm (pirmajām manā stopēšanas karjerā, vēl viena pirmā reize, vai nav lieliski!?). Mazs skaidrojums – brāļu fūres nenozīmē divas fūres, kuras vada brāļi, bet gan divas vienas firmas fūres, kas dodas vienā virzienā. Te ir jāpiebilst maza piezīme par Slovākiju, kas bija nākamā valsts mūsu ceļā. Ir daudz lasīts, ka tur stopēšana nav attīstīta un to darīt ir diezgan grūti (pat biju dzirdējis, ka tas ir aizliegts ar likumu, kā tomēr laikam nav). Bet godīgi sakot – aizmirstiet! Nav nekā vieglāka, kā stopēt cauri Slovākijai! Ir jādara tā – Tu nostopē mašīnu vēl pirms Slovākijas un tā lai viņa Tevi izved tai visai cauri un izkāp jau ārā aiz Slovākijas pēc divām stundām. Mēs tā izdarījām un tas strādā vienkārši perfekti! Nu labi – lai neņem ļaunā slovāki, tā tik maza ironija par divām lietām vienlaicīgi. Pirmkārt, par to, ka man tā arī nesanāca izmēģināt, kā ir stopēt tur. Otrkārt, par Slovākijas plakanumu – izbraukšana cauri aizņem apmēram divas stundas un tad jau esi Ungārijā. Nu ja. Respektīvi, šī fūres vispār brauca uz Itāliju, līdz ar to līdz Ungārijas vidum (Miškolcai) devāmies kopā ar viņiem, tur gan mūsu ceļi šķīrās. Tur nonācām vēlu, ap deviņiem vakarā (vēlu, jo viņiem tad tur jau ir ellīgi tumšs), sākām meklēt vietu, kur sliet telti. Bet ieraugām, ka netālu priekšā apstājas mašīna, nu tad devāmies klāt, ja nu mums. Tiešām mums! Šoferis runāja krieviski un piedāvāja aizvest kilometrus 40 tālāk. Tā kā mums nebija nekādas starpības, kur tumsā meklēt teltsvietu, tad, protams, piekritām. Tur viņš mums mēģināja iestāstīt, ka Ungārijā stopētājus vispār neņem, ja nu vien izbijuši armijnieki. Izkāpām, sākām atkal meklēt vietu, kur gulēt absolūti tumšas šosejas malā un voila! – pie mums atkal apstājas mašīna un piedāvā pavest. Nu un kā lai tagad notic, ka ungāri stopētājus neņem, ja divi jau paši no sevis pie mums ir apstājušies...? Šis mūs aizveda līdz Tokajai, kur norisinājās rokeru festivāls kaut kāds. Tur gan palikt negribējām saprotamu iemeslu dēļ, tad nu devāmies meklēt laimi atkal tumšas šosejas malā, kurai bija stāvas nogāzes, pēc kāda laika kaut cik pieņemamu vietu atradām un trešo nakti tiešām arī gulējām teltī jau Ungārijā.
Ceturtā diena, mērķis – nokļūt Rumānijā. Diezgan ātri to arī izdarījām, pirmā pilsēta, kur paviesojāmies bija netālu no robežas esošā Satu Mare. Visi maiņa kantori bija jau ciet, jo tā bija sestdiena, tā nu devāmies tālāk bez vietējās naudas. Kādu laiciņu gājām ārā no pilsētas, aiz tās diezgan ātri tikām pie automašīnās, šķiet, vienas no visvairāk palikušajām atmiņā. Tas bija sacīkšu auto, kas atgriezās no sacensībām Satu Marē un devā uz salīdzinoši attālo pilsētu Klužu, kas mums bija ļoti pa ceļam. Brauciens atmiņā paliks ar to, ka vadītājs ik pa brīdim atļāvās braukt savā sacīkšu stilā, nu tad iedomājieties – mēs braucam pa līkumotiem Rumānijas kalnu serpentīniem, kuru augstums virs jūras ir ap kilometru un ceļa ārpusē ir vienkārši stāva nogāze uz ieleju, pats ceļš ir ar konstantiem 180 grādu pagriezieniem un kādu 7% slīpumu un mēs tos līkumus izņemam ar ātrumu ap 100 km/h (piemēram, braucot ar fūrēm pa līdzīgiem ceļiem ātrums bija ap 20...). Šī brauciena laikā es vairāk kā jebkad pieķēru sevi pie domas, ka par mums vakarā var rādīt ziņu sižetu, kurā parādās standarta frāze – avārija notika nepiemērota izvēlētā braukšanas ātruma dēļ... Bet nu viss beidzās labi, un, godīgi sakot, tādu īstu baiļu nebija, jo varēja just, ka tas nav vienkārši parasts wannabe, kam jāizrādās uz ceļa, bet gan cilvēks, kas ar to nodarbojas profesionāli un tiešām zina, ko dara, tā kā vispārīgi, protams, bija ļoti interesanti. Šis brauciens bija pirmais, kurā izpaudās Rumānijas stopēšanas īpatnības, kas ārzemniekiem ir makten vēlīgas, bet par tām nedaudz vēlāk. Klužā bijām jau novakarē, tomēr projām tikt vajadzēja, jo pilsētā jau nepaliktu, tāpēc nostājāmies pie ceļa ārpus, kur jau stāvēja kādi četri vietējie stopētāji (Rumānijā tas ir populārs pārvietošanās veids salīdzinošās nabadzības dēļ, šādi laikam sanāk ātrāk un lētāk, pie tam šoferi pat ne vienmēr prasa naudu). Diezgan ātri dabūjām auto un vakarā tikām ievesti mazā miestiņā kalnos (kas gan var būt vēl skaistāk), kur arī meklējām guļvietu. Pie vienas mājiņas ieraudzījām rosāmies vietējo vecmāmuļu un devāmies prasīt, vai var viņas teritorijā uzcelt telti. Viņa runāja tikai rumāniski, ko mēs neprotam (pārsteigums, ne), tomēr ar žestiem izlīdzējāmies. Sākām sliet telti, kad ieraudzījām, ka viņa mums nes dažādus dārzeņus. Izrādās, ka tur dzīvo arī viņas meita, kas māk itāliski (rumāņu valoda vispār ir līdzīga itāļu), savukārt Anita māk franču, tā nu viņām abām mazliet iznāca saprasties šo valodu līdzības robežās. Mūs uzaicināja iekšā sētā, sagatavoja salātus, iedeva ūdeni, kaut ko arī mēģinājām sarunāties un kopumā pavadījām jauku vakaru Rumānijā. Tā bija tāda jauka saimniecība, kur ganījās viņu vienīgā govs, apkārt skraidīja vistas un zosis, arī bijīgs šunelis, vienvārdsakot – apburoši! Nākamajā rītā mums pagatavoja arī brokastis, mēģinājām kaut ko uzzināt par pilīm, atvadījāmies no šiem jaukajiem cilvēkiem un devāmies tālāk. Pirmo dienas daļu sanāca pavadīt pārvietojoties pa apmēram 20 km starp visādiem maziem ciemiem, kas gan mums ļoti patika, varēja novērot vietējo dzīvi, izbaudīt mieru un neskarto dabu. Šķiet, tieši šo mazo braucienu laikā es iemīlējos Rumānijā, kas ir tik neskarta, vienkārša, ar skaistu un vēl nesavandītu dabu un jaukiem, atvērtiem un izpalīdzīgiem cilvēkiem, zirgu pajūgiem uz ielām, čigāniem baltos kreklos un platmalēm galvās. Ak, Rumānija... Laikam pirmo reizi tiešām varu teikt par kādu valsti, ka tur es noteikti vēlos atgriezties, vienīgi laikam kādā citā formātā, lai to visu dabu var baudīt mierīgāk. Pēc tam tikām līdz Rēginai, kur mums sanāca samainīt naudu, jo izrādās, ka vietējie to praktizē, vajag tikai atrast atbilstoša izskata vīrieti ielas malā pie mašīnas un pēc diezgan laba kursa viņš Tev tā vienkārši samaina. Interesanti. Kā arī vadītājs bija ļoti runātīgs un apliecināja rumāņu dāsnumu nopērkot mums makten daudz dažādu augļu un dārzeņu (kuri gan, kā vēlāk atklājām, augstajā temperatūrā bojājās ļoti ātri, viena maltīte mums tā arī sanāca – kilograms persiku uzreiz), sarunājot mums mašīnu līdz nākamajai pilsētai Targu Mures un iesakot mums doties uz Sigišoaru apskatīt pili, ko arī darījām. Targu Mures uzzinājām, ka tur ir ūdens parks, gribējām mazliet atpūsties un atveldzēties, tāpēc turp arī devāmies. Svētdienas un zemo cenu faktors (biļete maksāja 85 santīmus, bet pieejami tur ir divi baseini, sporta laukumi, dušas, vienkārši vieta atpūtai – wow!) bija sapulcinājis daudz apmeklētāju, tā nu kādu stundiņu atpūtāmies daudzu puskailu rumāņu kompānijā un devāmies tālāk, lai stopētu uz jau pieminēto Sigišoaru. Salīdzinoši drīz tur arī nokļuvām un kāpām augšā kalnā, lai aplūkotu pili. Tiesa, nekā diža tur gan nebija, vieta arī uztaisīta makten tūristiska ar visādām suvenīru bodītēm un tā tālāk, pavērojām, atpūtāmies un nolēmām doties ārā no pilsētas (kas Rumānijā ir diezgan izstieptas, mīnuss stopētājiem), kur mazliet sanāca pastāvēt un pagaidīt. Tomēr tas atmaksājās un tikām pie diezgan interesanta vadītāja – labi runāja angliski un bija ļoti zinošs Rumānijas vēsturē un kultūrā, kā arī brauca līdz pat Bukarestei, kas bija mūsu nākamais galamērķis, tomēr turp nedevāmies, jo pa ceļam vēl gribējām apskatīt kādas pilis. Par tām viņš mums, protams, pastāstīja (uzzinājām, kur ir Drakulas pils, kas bija mums pa ceļam, par ko nopriecājāmies, jo es īsti nebiju cerējis, ka tiešām tur nokļūsim), kā arī daudzus interesantus faktus, piemēram, arī pa čigānu domāšanu attiecībā uz zagšanu – izrādās, ka vismaz tur čigānu uzskats ir tāds, ka ja Tu atstāj kādu savu mantu, piemēram, telefonu viņam paņemamā vietā, tad tā ir dāvana no Dieva, ka viņam ir iespēja to paņemt sev un, protams, ka šāda dāvana ir jāizmanto. Nevis zagšana, nevis tava nolaidība, bet gan dāvana no Dieva viņam. Tik vienkārši! Nu jā. Uzzinājām vēl daudz ko, sanāca mums divas stundas gara rumāņu vēstures stunda, kas, saprotams, bija ļoti patīkami. Sarunājām, ka vadītājs mūs izlaidīs netālu no vienas skaistas pils, kur Anitai bija radusies doma iet kādu gabaliņu mežā gulēt pie lāčiem (kuru tur ir ļoti daudz, mēs braucām pa apmēram pusotru kilometru augstiem kalniem, kas ir mežu klāti). Nevarētu teikt, ka mani šī doma īpaši sajūsminātu, tomēr nolēmu, ka nu ok, būs jau labi, gids arī pastāstīja, ka lāčus visdrīzāk pievilks mūsu ēdiens nevis mēs paši un visam vajadzētu būt kārtībā. Protams, tie taču ir tikai savvaļas lāči... Tā nu braucām, braucām, apkārt tumšs, līdz vienā brīdī ieraudzījām neticamu skatu – augstu debesīs mums priekšā karājas milzīgs, izgaismots krusts! Tā vienkārši tur atrodas – gaisā. Kas tas tāds par spīdīgo krustu un kā tas varēja karāties gaisā!? Vai mēs ielīdīsim mežā un sastapsimies aci pret aci ar Rumānijas lāčiem!? Kādi piedzīvojumi vēl mūs sagaida!? Vai Lesija pagūs laikā atgriezties mājās, lai pavēstītu, ka Timijs ir iekritis akā, un izglābtu mazā ziķera dzīvību!? Par to visu otrajā daļā, domājams, ka pēc ne pārāk ilga laika!

Daļa 2/3

Otro daļu sākšu ar atbildi uz noteikti jūs visvairāk satraukušo jautājumu – es neesmu drošs, tomēr diezgan pārliecināts par to, ka Lesija tiešām uzspēja laikā aizskriet, un mazais nebēdnieks nu pārbijies, bet gana dzīvīgs malko karstu kakao uz omulīgā rančo dīvāna, jo, cik atceros, tas seriāls bija tomēr ģimenisks, un neticu, ka kādam būtu ļauts pēc scenārija noslīkt akā. Nu jā.
Tātad – braucām un ieraudzījām to krustu karājamies debesīs, protams, bija pārsteigums. Tiesa, mūsu gids mūs apskaidroja, ka nekur jau viņš nekarājas – tas ir uzmeistarots pašā kalna galā uz klints smailes apmēram 2 km augstumā, tumsā, protams, pašu kalnu redzēt nevar, redzējām tikai krustu. Ja pareizi atceros, kalpoja tas par piemiņu Otrā Pasaules kara upuriem, bet varbūt arī maldos. Tā nu braucām, runājām, līdz ap pus 11iem tikām līdz mūsu galamērķim – pilij Sinaijā. Tur atvadījāmies, atkal novērojām rumāņu stopētājiem labvēlīgo īpatnību (par kuru nu tomēr vēl mazliet vēlāk) un devāmies augšup, lai mēģinātu atrast vietu, kur līst mežā, lai kaitinātu vietējos lāčus. Tiesa, viss bija ļoti stāvs, līdz ar to domu par iešanu mežā sākām atmest, kā arī tomēr tas likās pietiekami neomulīgi, tāpēc nolēmām pārnakšņot parkā pie pils. Tur atradās sarga būdiņa, nu tad ar viņu arī parunājām (jau klasiskais itāļu-franču variants, pie tam es pat jutos tā, ka daudzmaz visu saprotu, lai gan nezinu nevienu no abām valodām), viņš mums atļāva būvēt telti pie sava namiņa, teica, lai mežā dziļāk neejam, jo šeit tiešām nākot lāči, tāpēc viņiem bija arī suņi. Nu ok, uzslējām telti un devāmies gulēt. Nākamajā rītā sargs arī pavēstīja, ka pa nakti tiešām lācis bija nācis, suņi, protams, aizrīdīja. Tajā brīdī sajutos kaut kā labi, ka nebiju gājis mežā... Apskatījām pili (vien no ārpuses, jo tā vēl apmeklētājiem nebija atvērta) un devāmies uz ceļa, lai dotos uz pili mazā pilsētiņā Branā, kas arī tūristiem tiek pasniegta kā Drakulas pils. Ja tāda iespēja ir radusies, to, protams, nevarēja neizmantot! Nezinātājiem jāpiebilst, ka Drakulas pēc būtības ir divi. Pirmais ir senais rumāņu valdnieks Vlads „Drakula” Cepešs, kam šī iesauka ir radusies no vārda „drakons” saistībā ar viņa nežēlīgo dabu (bet tomēr daudzmaz taisnīgo, jāpiebilst arī, ka lai kā viņu atspoguļotu, tautā viņš esot bijis ļoti mīlēts un cienīts valdnieks). Nu un otrais ir Brema Stokera vampīru grāmatas galvenais ļaunais varonis, kuram par prototipu viņš arī ir savā ziņā izmantojis šo valdnieku, uzzinot par tā asinskāro dabu. Reāli Stokers šajā reģionā nav paviesojies nekad un tieši šo konkrēto pili nav izmantojis savam stāstam, šī pils par Drakulas pili būtībā ir pārveidojusies vien pirms pāris gadu desmitiem tūristu iespaidā, kam tā ir šķitusi vislīdzīgākā grāmatā aprakstītajai (tiesa, nav izslēgts, ka arī pats valdnieks Vlads ir uzturējies šeit, bet par to gan vēstures liecības klusē). Protams, mazā pilsētiņa par to noteikti nesūdzas, jo tas viņiem ir devis iespēju atvērt daudzas suvenīru bodītes ar vampīru tēmu, pārdodot abu Drakulu izdaiļotas lietiņas – varētu to saukt par vampīrtūrismu. Pati pils no ārpuses tiešām gan izskatās tā, ka es spēju iedomāties tur notiekam grāmatā aprakstīto, iekšā gan tāds diezgan klasisks piļu variants. Bet nu prieks par šo vizīti, protams, ir! Pēc tam tālāk devāmies uz Bukaresti, kas gan bija diezgan tālu. Tomēr kā smejies, uzreiz pēc Branas arī dabūjām mašīnu līdz turienei, tiesa, šoferis bija noguris un vienā pilsētā mums sanāca trīs stundu pauze, kamēr viņš pie vecākiem pagulēja, mēs arī līdz ar to atpūtāmies, jo karstā saule bija sabojājusi mūsu pašsajūtu. Kamēr atpūtāmies, ieraudzījām, ka pie Anitas somas ir pielipis mp3 atskaņotājs (abiem bija klipši), kas mūs diezgan satrauca, jo negribējām būt neapzināti apzaguši kādu no mūsu jaukajiem šoferīšiem. Tāpēc cerējām, ka tas ir no šī pēdējā, jo ar viņu vēl bija brauciena otrā daļa priekšā. Izrādījās, ka tā arī bija, līdz ar to kā akmens no sirds novēlās par to, ka neesam radījuši šoferi, kurš stopētājus nekad mūžā vairs neņems. Redz, ka var gadīties arī tā. Puisis bija jauks, runāja labi angliski, tā nu daudz ko izrunājām, sapratām, ka ekonomiski un sociāli Latvija un Rumānija ir apskaužami līdzīgas valstis (tik viņi ir nabadzīgāki, bet mēs – plakanāki), kā arī radījām viņam iedvesmu braukt uz šejieni, ko varbūt septembra beigās Liviu arī izdarīs. Pa ceļam sazinājos ar māsu, lai viņa mums atrod kādu hosteli Bukarestē, kas sekmīgi tika arī izdarīts un šo nakti pavadījām komfortā pie tam par ļoti lētu samaksu.
Nākamajā rītā devāmies pastaigā pa Bukaresti, aplūkojām lielo parlamenta ēku, kurai apkārt apgājām apmēram pusstundā (teritoriju diezgan plaši ieskāva siena), pastaigājām pa aptuveno centru un tas apmēram arī viss. Būtībā Bukareste bija diezgan liela vilšanās (vienīgā pa visu Rumāniju) gan tāpēc, ka pilsēta bija tāda pilna, pelēka un putekļaina, gan arī tāpēc, ka neatradu vietu, kur nopirkt šalli, kas man neapšaubāmi bija neizsakāmi liela vilšanās. Devāmies atpakaļ uz hosteli pēc mantām un tad steidzāmies uz vilcienu, ar kuru bijām domājuši nobraukt diezgan lielu gabalu, jo, pirmkārt, no Bukarestes ārā veda autobānis, uz kura būtu grūti nokļūt, otrkārt, laika ekonomijas nolūkos, jo pēc četrām dienām jau bija basketbola spēle Serbijā. Nu jā, un vilcienu mēs nokavējām, vajadzēja gaidīt nākamo, kas vestu mūs tuvāk un maksātu pat dārgāk. Kopējo noskaņojumu tas, protams, neuzlaboja, bet nu ko padarīt. Apstākļi ir tādi kā ir un sliktākajā gadījumā viss taču būs labi. Sagaidījām vilcienu, mēģinājām atrast tajā savu vietu (pirmo reizi braucu vilcienā, kuram ir restorānvagons, smalki, vienkārši smalki) un devāmies apmēram trīs stundu braucienā. Biļete tika pirkta līdz Kraiovai, kas bija vēl apmēram 100 km no Rumānijas - Serbijas robežas. Brauciena laikā jutāmies miegaini un sākām prātot, ka jāuzliek modinātājs, lai nenogulētu mūsu galastaciju. Un tajā brīdī atnāca atklāsme, ka vilciens taču tālāk brauc mums vajadzīgajā virzienā uz Serbijas pusi, un nekas traks nebūtu, ja mēs tiešām „nogulētu” mūsu pieturu! Plāns rokā! Tā, lai izdotos sekmīgāk, nolēmām, ka uz Kraiovas laiku tiešām izliksimies aizmiguši, gadījumā ja nu tomēr sanāk kāda saķeršanās ar kontroli, tad lai mums kā attaisnojums ir tīri cilvēciska aizmigšana (nevis mēs vienkārši nekaunīgi braucam tālāk). Kopš iekāpšanas kontrole vispār nebija manīta vagonā, līdz ar to par plānu jutāmies droši. Bijām domājuši pēc tam vienkārši nākamajā pieturā izkāpt, jo Kraiovā vēl turpinājās lielceļš, bet tālāk jau bija normāli stopējamie ceļi. Tā nu braucām, braucām, līdz nonācām Kraiovā, kur arī ļoti saldi momentāni „iemigām” (nekad mūžā vēl nebiju tik ātri aizmidzis!). Pastāvējām kādas desmit minūtes un vilciens izkustējās. Tajā brīdī es pavēru acis un ieraudzīju, ka pa vagona durvīm nāk iekšā kontrolieris... Tajā brīdī es „aizmigu” vēl dziļāk un sāku pārdomāt potenciālos notikumu attīstības scenārijus. Vai mūs pieķers!? Ja jā, tad ko ar mums darīs – izsēdinās, liks samaksāt, sauks policiju!? Varbūt apžēlosies un palaidīs tāpat!? Vai kontrolieris mums vispār piesiesies!? Vai mēs uzspēsim laikā uz Serbiju, uz basketbola spēli!? Vai Rintintins panāks ļaundari, lai iekostos tam biksēs, nogāztu uz zemes, līdz atskrien viņa cilvēkveidīgais partneris un to saķēdē roku dzelžos!? Atbildes uz visiem šiem nervus plosošajiem jautājumiem gaidiet trešajā – noslēdzošajā – daļā!

Daļa 3/3

Tas skrien cik spēka, spalvām ritmiski kustoties, tā muskuļi spriegojas ar katru soli, mute jau paveras, atsedzot viegli bēšīgo un aso zobu rindas, viss ķermenis ir gatavs kampienam, un pēkšņi vienā mirklī tas notiek, žokļi aizcērtas, sevī iekļaujot neģēļa dibena mīkstumus, viņš krīt, atskan kliedziens, viņš cenšas pretoties negantajam spalvainajam radījumam, tomēr viņa pūliņi ir velti, labā puslode ir cieši nofiksēta, liedzot kustību brīvību, kā arī sāpes viņu ierobežo, un nepaiet ne pāris sekundes, kad viņš sajūt ap savām rokām sakļaujamies divus aukstus metāla gabalus, viņš saprot, ka viss ir beidzies, savukārt spalvainais radījums saņem uzslavas un glāstus. Diena ir izglābta jau kārtējo reizi! Vai tad maz ir bijušas arī citādākas sērijas?
Bet nu labi – jūsu ziņkāri vismaz daļēji esmu remdējis, tad nu turpināšu ar ceļojuma aprakstu. Tātad, ieraugot kontrolieri, es „aizmigu” vēl dziļāk un tad nu arī pie sevis apsvēru visādus variantu, un morāli sagatavoju sevi skaudrai uzrunai rumāņu valodai. Bet tomēr – kādu laiku nekas nenotiek un mani neviens neuzrunā (mēs sēdējām vagona sākumā). Sāku jau justies labāk un nolēmu, ka jāatver acis, paskatos un jā! – viņš ir projām. Kā teiktu Maksvels Smārts – vecais labais triks ar izlikšanos esot aizmigušam! Tā nu arī nobraucām vēl divas stundas, līdz pat pašai Serbijas robežai, kur izkāpām pilsētā ar nosaukumu Drobeta - Turnu Severin. Tiesa, atlikušā brauciena laikā secinājām, ka esot pārkāpušiem noteikumus, jebkurš cilvēks uniformā uzdzen panika, un tā nu mēs tur drebējām, kad iekāpa vagonā, piemēram, policists, lai gan loģiski, ka viņam nekāda sakara ar biļešu kontroli nav...
Severīnā, kamēr biju tualetē, Anita jau paguva piesaistīt vietējo rumāņu (varbūt arī serbu) uzmanību un izpelnījās piedāvājumu par 8 eirām tikt aizvesta uz Belgradu (kas ir 250 km no turienes, nereāla cena), tiklīdz gan viņi uzzināja, ka līdzi esmu arī es, cena uzkāpa uz 25 eirām personai. Ak, džentelmeņi, kas dāmām dod atlaides... Pēc tam arī spriedām, vai viņa būtu tikusi tiešām līdz Belgradai vai tomēr tikai kādam tuvējam mežam. Kādu laiciņu gājām ārā no pilsētas, kas atbilda rumāņu izstiepto pilsētu standartam, līdz atradām naktsmājās kādā norobežotā teritorijā, kur ik palaikam kaut kas skanēja. Sākumā nesapratām, bet tad atkodām – gulējām pie smilšu karjera, kur ik brīdi tās smiltis vienkārši nobira no stāvajām sienām. Nākamajā rītā Anita ieraudzīja, ka tālumā šajā teritorijā atrodas vīrs ar bisi, tāpēc nolēmām ātri sapakoties un doties projām. Kamēr pakojāmies, dikti baismīgais un draudīgais vīrs ar bisi pienāca mums tuvāk, pajautāja, no kurienes esam, un novēlēja veiksmīgu ceļu. Un jā – bise izrādījās parasts miets, un vīrs bija, šķiet, vietējais bezpajumtnieks vai kas tāds. Bailēm lielas acis, patiesi. Devāmies uz ceļa, ar pirmo mašīnu tikām līdz robežpunktam, kas atrodas uz dambja pāri Donavai (kura atdala Serbiju no Rumānijas ļoti garu posmu), tā kā kājām šķērsot to nevar, tad diezgan bezkaunīgi „ieprasījāmies” vienā mašīnā, kas mūs arī pēc robežas aizveda vēl līdz tuvākajai pilsētai. Tā kā šajā brīdī mēs pametam Rumāniju, tad izstāstīšu to stopētājiem labvēlīgo īpatnību, par kuru jūs vai nu kaismīgā zinātkārē tvīkstat vai arī esat pilnībā aizmirsuši. Tas ir fakts, ka Rumānijā vietējie ir ļoti attīstījuši stopēšanu – ir pierasts, ka no pilsētām ārā daudzi stopē, jo nav līdzekļu sabiedriskajam, un līdz ar to arī daudzi autovadītāji, kas ir pieraduši ņemt stopētājus, kuri parasti arī mazliet samaksā par šo braucienu. Tomēr ir viens liels „bet” attiecībā uz ārzemniekiem – kā novērojām, mūs ņem labprātāk. Tas izpaudās gan tā, ka vairākas reizes tika pabraukts garām vietējiem, bet apstājās pie mums (kad mēs stāvējām vietējo stopēšanas vietās), gan tā, ka no vietējiem naudu ņēma, bet mums pat neko tādu neprasīju (ne reizes!), pat esot vienā un tajā pašā mašīnā! Laikam jau ārzemnieki viņiem šķiet interesantāki. Katrā ziņā – paldies vietējiem čigāniem, kas ir attīstījuši šo kultūru, kurai pateicoties stopēšana pa Rumāniju bija tiešām viegla.
Tātad iebraucām Serbijā, kur nonācām izvēles priekšā – braukt pa mazākas nozīmes, bet īsāku ceļu, vai lielākas nozīmes, bet garāku. No mūsu pēdējā šoferīša saprast neko īsti nevarēja, jo vienu brīdi viņš teica, ka viens ceļš ir labāks, bet citu – otrs, beigās tad nu palikām pie lielākās nozīmes ceļa, jo arī viņš brauca 20 km pa to, attiecīgi paveda mūs uz priekšu. Un protams – izgājuši no pilsētas, mēs iestrēgām uz divām stundām pirmo reizi šī ceļojuma laikā! Ceļš bija gandrīz tukšs un braucošās mašīnas mūs ignorēja. Tomēr pēc divām stundām tomēr dažus desmitus kilometru tikām uz priekšu, kā izrādījās, tā pēc tam arī bija visas dienas tendence – ķert tās retās mašīnās un virzīties kādus 20 km vajadzīgajā virzienā. Par laimi, vismaz nākamās mašīnas stājās diezgan operatīvi, tā kā pārāk ilgi jāgaida vairs nebija. Tomēr vienā vietā kāds vietējais mums pateica, lai beidzam mocīties uz šī ceļa (teikšu godīgi – man jau ļoti bija nobojājies garastāvoklis, jo sāku domāt, ka neuzspēsim uz basketbolu, ko man būtu diezgan smagi pārdzīvot) un dodamies uz to otru (tajā vietā bija tieši savinotājceļš), tad nu lēmām paklausīt un devāmies ar. Salīdzinoši veiksmīgi nokļuvām gandrīz līdz tam, kur tikām pie fūres, kas brauca līdz pat Belgradai, kas nozīmēja, ka tomēr tiekam visur laicīgi! Ak, prieks, ak, laime! Kamēr braucām fūrē, Anitai uznāca spontāna vēlme kaut kur ātri kāpt ārā un palikt te pa nakti, jo bija burvīga ainava (mēs braucam pa ceļu, mums labajā pusē ir Donava, kurai otrā pusē ir Rumānijas kalni – skaisti patiesi!), es gan par šo domu sajūsmā nebiju (jo negribējās riskēt, ja nu rīt pie tik labas mašīnas netiekam), tomēr beigās piekritu, tāpēc vienā vietā izkāpām un meklējām naktsmājas. Atradām ceļa mālā diezgan interesantu mājiņu – vienkārši iet šoseja, kam vienā pusē ir Donava, bet otrā – siena, līdz sienai pa vidu ir tā māja un ceļa otrā pusē maza pļaviņa – tāda maza saimniecībiņa šosejas vidū bezmaz vai. Pajautājām, vai varam pļavā sliet telti, ko, protams, atļāva (serbi arī ir diezgan izpalīdzīga un laipna nācija), beigās (cik negaidīti!) tikām arī pie dārzeņiem (arī kukurūzas) un jogurta no saimnieces puses. Izbaudījām mierīgu vakaru un devāmies gulēt.
Nākamajā rītā ātri tikām pie mašīnas līdz pat Belgradai (tiesa, ar stundas darījuma tikšanās pauzi kaut kādā mazā pilsētiņā), pa kuru tad arī vairākas stundas staigājām. Pa ceļam uz Belgradu nokļuvām uz ļoti starptautiska autobāņa – es, protams, saprotu, ka daudzi serbi strādā ārzemēs, kur reģistrē savas mašīnas, tomēr valstu daudzveidība uz šosejas mani ļoti pārsteidza – stāvot pie maksas punkta (viņiem ir maksas autobāņi), redzēju pa mašīnai no Zviedrijas, Bosnijas un Hercegovinas, Itālijas, Ungārijas, Nīderlandes, Vācijas, Francijas, Austrijas, protams, Serbijas, kā arī vēlāk uz šī ceļa vēl redzēju bulgāru, turku, melnkalniešus, horvātu, grieķi, poļus, arī vienu lietuvieti un pat mašīnu ar numuru SCG, kas ir no nu jau neeksistējošas valsts – Serbijas un Melnkalnes. Tātad uz vienas šosejas mašīnas no 17 valstīm – citur es pat tuvu tik daudz nekad vēl nebiju redzējis!
Laiku Belgradā pavadījām, aplūkojot pilsētu, iepērkot kaut ko (trīs šalles man, super!), tiku arī pie interneta, paēdu. Belgradā ievēroju, ka viņiem ir ļoti daudz grāmatu veikalu, par nelaimi man, grāmatas gan tikai serbu valodā, nevarētu īsti teikt, ka māku to. Belgrada arī ļoti patika, ka bija dzīvīgāka un tūristiem daudz draudzīgāka nekā tā pati Bukareste, jo šeit bija daudzi info centri, kur uzzināt varēja daudz ko, pat to, ka rītvakara spēle ir par brīvu. Nu un vakarā devāmies uz Rumu ar autobusu (tas gan bija dārgs, par stundas braucienu 5 eiras), tur paprasījām vietējiem, kā tikt līdz sporta centram. Šie uzreiz piedāvāja aizvest, sākām braukt, un pēkšņi šofera draugs paziņo, ka tas mums maksās 10 eiras. Mēs, protams, uzreiz pretī, ka naudas mums nav un ka mēs tad kāpjam ārā, nu tad viņš nomierinājās un pateica, ka būs par brīvu. Es gan nobažījos (galvenokārt tāpēc, ka visas mūsu mantas bija bagāžniekā), bet nu ko padarīt. Izkāpām pēc 300 metriem, kas arī bija sporta centrs, tad nu es arī nesapratu, vai tās 10 eiras bija domātas nopietni par 300 metru braucienu... Varbūt es vienkārši nesaprotu serbu humoru. Jebkurā gadījumā – pie sporta centra nonācām kopā ar Latvijas izlasi, kurai gan nezīmējāmies, jo gribējām, lai mūs ierauga tikai pēc spēles. Pēc tam devāmies ārā no pilsētas, lai meklētu vietu, kur gulēt. Gājām, gājām, ieraudzījām priekšā čigānu geto, attiecīgi nogriezāmies pa kreisi, gājām tālāk, kaut kur ārpusē arī atradām vietu, likās pietiekami tālu no tumsnējajiem. Nakts arīdzan bija mierīga, nākamajā rītā devāmies pilsētā, nolēmām parkā ieturēt brokastu, kur beigās arī visu dienu pavadījām atpūšoties un gaidot spēli. Pa brīdim uz maiņām pastaigājām pa pilsētu, bet lielāko dienas daļu nozvilnējām. Šeit atkal jāliek atsauce uz Mērfija kungu – šī bija ceļojuma pirmā diena (pēc kārtas jau desmitā), kad mēs tiešām varējām gan gulēt, cik vien gribas, gan sauļoties – cik vien gribas. Protams, ka pamodāmies pusseptiņos (tā katru dienu tik ap astoņiem cēlāmies), kā arī šī bija pirmā diena ceļojuma laikā, kad debesīs bija mākoņi. Nevar teikt, ka mani tas kaut kā īpaši pārsteigtu, tomēr vienalga apbrīnoju viņa likumu darbošanos...
Vakarā bija paredzēts lielais notikums – basketbola spēle starp Latvijas un Serbijas izlasēm. Ietērpos savā kreklā un šallē, devāmies zālē. Protams, ka bijām vienīgie līdzjutēji no Latvijas, attiecīgi bijām divi latvieši un divi ar pusi tūkstoši serbu, kas ir ļoti karstasinīgi sporta fani. Solījās būt jautri. Spēles laikā centos izmantot kādus klusuma brīžu, lai pakliegtu kādus saukļus, bija ļoti jocīgi būt vienīgajam, kas kliedz „Latvija!” vai „Sarauj!” (Anitas balss saites neatļāva viņai turēt man līdzi), kā arī pietika tik pāris reizes to nokliegt, lai zāle jau mani sāktu pārkliegt par labu serbiem (otrajā puslaikā pietika ar vienu manis izkliegtu vārdu, lai tiktu jau notušēts, publika bija beidzot iesilusi), kā vēlāk pastāstīja, mazliet arī atrādījos TV ekrānos, katrā ziņā bija ļoti interesanti – šī man vispār bija pirmā reize, kad kādu Latvijas izlasi atbalstu izbraukumā. Spēli gan zaudējām – „diemžēl” no sportiskā viedokļa, bet laikam „varbūt labi, ka tā” no personiskā viedokļa – uzvaras gadījumā pēc tam iet naktī pa pilsētu būtu mazliet nepatīkami. Sagaidījām noskumušo izlasi un tad arī devāmies ārā no pilsētiņas, lai gulētu, šonakt atradām daudz mierīgāku vietu pie kapiem. Un Anita tika pie siena kaudzes, cik jauki!
Pēc spēles būtībā tika uzsākts atpakaļceļš, jo nekādu galamērķu vairs nebija, sāka arī tā kā mazliet gribēties mājās, lai gan man ne pārāk, bet nu šis variants arī šķita derīgs. Pirms tam neņēmos prognozēt atpakaļceļa ilgumu, jo ceļi bija viltīgi (daudz lielo – nestopējamo – šoseju pa vidu), kā arī vairākas lielas pilsētas, no kurām ilgi jādodas ārā, ja tiekam tajā ievesti. Attiecīgi neko diži izplānot nevarēja un nācās paļauties uz „kā būs, tā būs” principu. No rīta ar pirmo mašīnu tikām līdz Novi Sadai, no kuras mazliet pagājām ārā, un sanāca mums stāvēt būtībā autobāņa malā, kas normāli nav atļauts. Tomēr pašlaik tur tieši bija remonts, mašīnām mazs ātrums un tieši vietiņa, kur iebraukt pie mums, tāpēc bijām optimistiski noskaņoti tikt pie kāda auto, vēlams pat ar ārzemju numuru (tā atkal bija tā starptautiskā šoseja, serbu mašīnu bija daudz mazāk nekā ārzemju), lai tiktu uzreiz pat varbūt cauri Ungārijai un/vai Slovākijai. Tā nu stāvējām tomēr diezgan ilgi, beigās kādu pusotru stundu, mierinājām sevi ar domu, ka parasti tā notiek – jo ilgāk stāvi, jo tālāk pēc tam tiec, tā kā viss, protams, būs labi, pēc tam arī pēc pusotras stundas pie mums beidzot kāds apstājās. Tā bija tomēr serbu mašīna, bet vismaz fūre, kas raisīja cerības uz kaut ko labu (lasi: tālu). Iekāpām un sākām runāt un voila! – viņš brauc uz Sanktpēterburgu! Tiesa, caur Baltkrieviju, kas nozīmē, ka Polijas vidū viņi griežas pa labi, tomēr tas vienalga ir ļoti liels gabals un pie tam garām visiem lielajiem ceļiem un baismajām pilsētām. Protams, centāmies sarunāt, vai varēsim ar viņu braukt līdz tam Polijas vidum. Izrādās, ka viņam vēl bija divi kolēģi, kas brauca turpat, tie vakarā pievienošoties un tad mēs varēšot braukt katrs ar savu mašīnu. Vienīgi tajā vakarā gan vēl nē, jo viņi jāsagaida benzīntankā. Tā, protams, nebija problēma, ņemot vērā potenciālo nobraucamo distanci, attiecīgi piekritām, es arī nosmējos, ka ja būtu vēl pusstundu gaidījuši, varbūt šie arī cauri Latvijai brauktu.
Tā nu vakaru pavadījām serbu benzīntankā, kur mūsu šoferis mums uzsauca daudz alus, centos sākumā turēt viņam līdzi, tomēr redzot, ka viņš alu dzer kā ūdeni, no šīs domas atteicos, jo tas man varētu maksāt piespiedu kārtā iet nodīrāt kādu āzi, ko es nu absolūti nevēlējos darīt. Beigās gan tomēr izdzēru tikpat, cik viņš, vienīgi diezgan ilgākā laikā. Tā arī, kamēr tur dzērām, pie mums pamazām sasēdās citi serbu fūru šoferi, līdz vienā brīdī attapos, ka esmu es – viens latvietis – (Anita kaut kur staigājās) starp septiņiem serbu fūru šoferiem (jau otro ceļojumu pēc kārtas atsauce uz latviešu sniegbaltīti un kādu citu nāciju pārstāvošiem septiņiem rūķiem, ak, Grimmu brāļi...). Pašā vakarā sapazināmies ar diviem poļu stopētājiem, kas arī bija nokļuvuši šajā benzīntankā, viņi gan bija apņēmības pilni nokļūt vēl līdz Budapeštai (ap 100 km), lai gan ārā bija tumšs. Kā vēlāk sarakstījāmies, viņiem pat sanāca. Mēs gan gājām gulēt, pirmo reizi mūžā gulēju fūres kabīnē – šoferiem tur ir divas gultas, tā nu viena tika šoferim, otra –mums (katrs bijām savā mašīnā). Cik mājīgi!
Nākamajā rītā tikām aizdzīti kājām pāri robežai (tā arī nesapratu, kāpēc), tur kādas divas stundas gaidījām, līdz arī visas mašīnas tiek cauri (viņām tas process bija daudz ilgāks). Vispār lielākā daļa fūru nekur nedevās, jo bija brīvdienas, savukārt daudzās Eiropas valstīs fūres brīvdienās drīkst braukt tikai naktīs, izņemot, ja ir prece, kas bojājas. Tā kā mūsējie veda ābolus (jā, jā – serbu ābolus uz Sanktpēterburgu), mēs drīkstējām braukt. Tā nu katrs savā mašīnā uzsākām tālo ceļu. Ar vadītājiem neko īpaši daudz nerunājām, sanāca tāds mierīgs brauciens, viņi mūs baroja pusdienu pārtraukumos, tādi dāsni un jauki bija tie šoferi, nakti bija domāts pārlaist uz Slovākijas un Polijas robežas. Atkal pasmējos par stopēšanas vieglumu cauri Slovākijai, tiesa, jūtu, ka kaut kad tomēr būs jāpamēģina tur pastopēt, tīri lai iemēģinātu, redzēs, kā sanāks. Laikam gan mana ironija par viņiem tomēr saniknoja kādu vojevodas garu, tāpēc lai dzīve liktos mazāk rožaina, Slovākijā ap 60 km pirms Polijas mums salūza viena mašīna – īsti vairs normāli nebrauca. Nu neko, sapratām, ka būs jāpaliek tur. Šajā brīdī jau tā jaukie šoferi mani pārsteidza vēl vairāk – kur latvietis jau būtu simtreiz nolamājies dažādiem „trīsstāvīgajiem” vārdiem un paguvis nolādēt visu pēc kārtas, viņi tikai mierīgā garā kaut ko ķimerējās ap mašīnu, pajokoja, iedzēra aliņu un pavakariņoja, lai pēc tam dotos gulēt. Tāda absolūti mierīga ļaušanās notikumu plūsmai bez nekādām negācijām – burvīgi! Baudījām gardo serbu baltmaizi (pa četrām dienām Serbijā es apēdu vairāk baltmaizes nekā ir mana pusgada norma, un to es saku pat īpaši nepārspīlējot), dzēru vīnu no pakas (sāpošā kakla dēļ, kas tāds kļuva iepriekšējā vakarā dzertā alus iespaidā, šajā vakarā aukstu alu nu absolūti nebija nekādas vēlmes malkot), drīz pēc tam arī likāmies uz auss, kas bija salīdzinoši interesants gulēšanas piedzīvojums, jo mašīna ik palaikam ierūcās (jo tā funkcionēja kā ledusskapis, domāju, ka daudzi vēl atceras mūsu pirms 10 gadiem virtuvē stāvošos dzesētājaparātus, kas ik brīdi palaida ņurdīga lāča cienīgu skaņu, attiecīgi, pielieciet klāt pāris decibelus un jūs iegūsiet kopainu).
No rīta devāmies uz servisu, kur pavadījām kādas divas stundas un tad devāmies tālāk. Visa diena apmēram tā arī pagāja – braucot, ieturot pauzes un ēdot, līdz ap sešiem vakarā mūsu ceļi pēc divu dienu kopā būšanas (gan mans ilgākais laiks ar vienu šoferi, gan arī nobrauktais attālums) šķīrās, viņiem dodoties uz austrumiem, bet mums – ziemeļiem. Attapāmies salīdzinoši tukšas šosejas malā, līdz tumsai (kura iestājās jau ap pusastoņiem, tas, manuprāt, pat ir vēl pirms vakara pasaciņas!) nevienu auto tā arī nenostopējām, līdz ar to devāmies gulēt blakus esošajā kukurūzas laukā (ak, saldās atmiņas par Stīvena Kinga stāstu „Kukurūzas bērni”, tās mani bezmaz vai iežūžināja mierīgā miegā – par laimi gan īpaši murgi tomēr nerādījās, un pat pamodāmies dzīvi, ak, līksme!). Nākamajā rītā turpinājām stopēt (šo pavērsienu gan jūs negaidījāt, vai ne!?), nepatika mums tas ceļš (bijām apmēram 600 km no Rīgas), jo bija maz mašīnu, tomēr salīdzinoši drīz pie mums apstājās un brauca līdz pat Suvalkiem, kas ir gandrīz pusceļš! Braucām, diezgan daudz runājām, vadītājs bija tāds mūsu sarunās ieinteresēts, pārspriedām arī dzīves jēgu un vēl visu kaut ko, viņš mums arī izmaksāja brokastis, un, godīgi sakot, pāris stundas šajā mašīna pagāja nemanot. Beigās veda mūs tomēr mazliet tuvāk, līdz Augustovai, jo viņam mainījās biznesa plāni, bet tas nekas. No turienes ātri tikām līdz Suvalkiem, kur izvilkām ārā arī Latvijas karodziņu tautiešu pievilināšanai, jo apmēram katra desmitā mašīna bija jau ar uzrakstu LV uz numura plāksnītes. Tomēr pēc kāda laika nostopējām lietuvieti līdz Marijampolei (man patika mūsu sarunas sākums: Es – mēs braucam uz Rīgu. Viņš – nu tad jau jums vēl tāls ceļš priekšā. Es – nu vispār mēs braucam jau no Serbijas. Viņš – āāā, nu tad jau jums vēl mazs gabaliņš...). Mjā, viss ir relatīvs.
No turienes ātri tikām līdz Kauņai, konkrētāk gan – mazam pie pašas Kauņas esošam miestiņam. Šeit ļoti īpatnēji atklājām, ka Kauņa mums ir dīvaini labvēlīga, jo – no vietas, kur mūs izmeta, pilsētas ārmalas, kursē autobuss cauri visai pilsētai un mazliet ārā no tā pilnīgi uz pretējo pusi, tieši tur, kur mums vajag nokļūt. Nu tā it kā tieši mūs būtu gaidījuši. Pirmo reizi ārzemēs man trāpījās arī biļešu kontrole, labi, ka Anita mana kārtīgā pilsoņa iespaidā arī tomēr nopirka biļeti. Aizbraucām līdz otrai malai, sākām iet, jo bija vēl jānokļūst līdz lielajai šosejai ap 20 km, ko, dienai tumstot, arī izdarījām ar trīs mašīnu palīdzību. Stāvējām uz šosejas, vēl stopējām, es gan sāku domāt par gulētiešanu, tomēr labi, ka neaizgājām – mums apstājās mašīna, kas brauca līdz pat Pasvalys, kas nozīmēja, ka nakti mēs pārlaidīsim jau vairs tikai 100 km no Rīgas – lieliski! Kad kāpām iekšā, šoferis mūs pabrīdināja, lai uzmanāmies, jo salonā uz grīdas ir kaut kas dzīvs, tur esot „trušis”. Tā nu „trušis” visu ceļu sildīja Anitai kājas, līdz jau tumsā izkāpām un turpat šosejas malā arī uzslējām telti, lai pārlaistu pēdējo nakti. No rīta pirmo reizi ceļojuma laikā bija tiešām auksti, ka pat no guļammaisa ārā līst negribējās, tas gan, loģiski, bija jādara (lai gan varētu arī līdz stopēšanas vietai aizlekt vai arī aizkārpīties tārpiņu veidā, tiesa, telti salikt gan būtu grūtāk). Nu un autobusa pieturā diezgan drīz tikām pie lietuviešu mašīnas, kas brauca līdz pat Rīgai, kur izmeta mūs apmēram 10 minūšu attālumā no manām mājām, līdz ar to trešdienas rītā precīzi pēc divām nedēļām atgriezos atpakaļ no sava pēdējā lielā šīs vasaras ceļojuma. Tagad esmu guvis iedvesmu, pirmkārt, atgriezties Rumānijā (laikam gan ne ar stopiem, bet varbūt kādu treilerīti vai velo, tā lai pats tomēr varu apskatīt, ko gribu un nav jāuztraucas par nokļūšanu kaut kur; kā arī varētu tur vienkārši mēnesi nodzīvot kalnos un ganīt aitas, domāju, ka man patiktu), otrkārt, apceļot Balkānus kā tādus (Serbija, Horvātija, Melnkalne, Bosnija, Grieķija, Maķedonija), jo mani ļoti iejūsmināja gan turienes daba, gan laipnie, atvērtie un izpalīdzīgie cilvēki, treškārt, vispār uztaisīt kādu ekstrēmāku ceļojumu. Redzēs, kā izvērtīsies mani nākamā gada plāni, tomēr pagaidām varu teikt, ka ir aizvadīta mūža iespaidiem spilgtākā vasara, kas mani ir piepildījusi ar emocijām un ļoti pozitīvi uzlādējusi turpmākajiem procesiem (rudenim, skolai utt.). Paldies, ka izlasīji!

Eurotrip II: Rīga - Horvātija - Rīga ar stopiem

Jaunākā ceļojuma apraksts - kā es divas nedēļas stopēju līdz Horvātijas ziemeļiem un atpakaļ. Šoreiz video formātā, jāseko saitēm.

Part I

http://www.youtube.com/watch?v=dQd8g2rhJyw

Part II

http://www.youtube.com/watch?v=F0jQ6FEuAFM

Part III

http://www.youtube.com/watch?v=f1fH8qRPzt4

Part IV

http://www.youtube.com/watch?v=mJC0H1vNADI

Part V

http://www.youtube.com/watch?v=cvFHWE6Z3U4

Part VI

http://www.youtube.com/watch?v=2qPbdEdTWeA

Part VII - The End

http://www.youtube.com/watch?v=Klr08t5P9YA

Stopēšanas sacensības jeb Zemgale eXtreme

Pirms četriem gadiem rīkojām stopēšanas sacensības pa Latgali un Vidzemi (apraksts šeit: http://www.draugiem.lv/blogs/?pid=1206915), jau pagājušogad radās vēlme to atkārtot, tomēr nesanāca, bet nu šogad, pateicoties arī citu cilvēku interesei par šo pasākumu, tas beidzot tika atkārtots. Ātri par ideju – visi dalībnieki sadalās pāros, aizbrauc uz vienu konkrētu starta punktu, lai pēc tam trīs dienas ar stopiem brauktu pa Latviju, uzvar tā komanda, kas šo dienu laikā ir apmeklējusi visvairāk apdzīvotu vietu – pilsētu, ciemu, par pierādījumu izmantojot bildi pie vietas nosaukuma, bet der arī citi, piemēram, čeks.

PIRMĀ DIENA

Pirmdienas rītā satikāmies autoostā, kopā trīs pāri (par 50% vairāk dalībnieku nekā pagājušo reiz – HELL YEAH!) – Elīna ar Lauru, Anna ar Ati un Es ar Daci, lai visi kopā dotos uz Dobeli (lasīt ar īso „o”, kā vārdā Oskars), kas tika izvēlēta kā starta punkts sacensībām. Pa ceļam vēl izdomājām papilduzdevumus – 1 p par katru veikalu ar nosaukumu „Veikals”, 0.1 p par katru Face in Place, 0.2 p par katru bildi ar govīm, atrodoties ne tālāk kā viena metra attālumā no govs, kā arī pasmējāmies, ka punkti jādod arī par katru videomateriālu, kur vismaz 10 sekunžu garumā kāds no mums brauc ar traktoru. Nu un pati apdzīvotā vieta dod 2 p. Noteikumi skaidri un dodamies uz ceļa – Atis ar Annu uz Sabiles pusi, Elīna ar Lauru – uz Tērvetes, es ar Daci savukārt uz Īles autobāni (lai saprastu ironiju, paskatieties kartē, kāda izmēra ceļš tas ir). Ceļš (kurš pat bija asfaltēts sākumā), protams, bija tukšs, modinot mūsos nebeidzamu sajūsmu. Tomēr lai kā arī nebūtu, pirmo mašīnu dabūjām gandrīz uzreiz (līdzīgi kā pirms četriem gadiem) un ātri tikām uz Īli. Kāpjot mašīnā, kā mūzika manām ausīm bija skaļa plīstoša apģērba skaņa manas kājstarpes rajonā, pēc situācijas izpētes secināju, ka mani šorti nu ir ieguvuši ļoti lielu ventilācijas atveri tam visinteresantākajā vietā. Laikam lieki piebilst, ka diega ar adatu līdzi nebija, kā arī šis bija mans pirmais ceļojums mūžā, kurā nebiju paņēmis līdzi nevienas citas bikses. Ak, Mērfij...! Tajā mēs sapratām, ka labi nav, jo Īle, izrādās, ir apdzīvota vieta ar piecām mājām un absolūti nekādu satiksmi. Tā nu mūsu stopēšana izvērtās par trīs stundu pārgājienu pa grants ceļu, spīdot saulei un temperatūrai esot pie 30 grādiem, kura laikā mums garām pabrauca divas mašīnas. Kopā 15 km. Kad noieti bija ap 10, mūs beidzot paņēma mašīna (kvalitātes ziņā jau nav ko sūdzēties – nemaz ne tik bieži ir tā, ka paņem jau trešā mašīna...), kas aizveda līdz Lielaucei, kur arī pielīdām pie ezera mazliet veldzēt savas nogurušās miesas. Devāmies tālāk atkal uz kaut kāda gandrīz tukša ceļa, kur mūs gan atkal ļoti veiksmīgi paņēma jau pirmā mašīna, kurā mums abiem ar visām mantām vajadzēja ietilpt uz viena priekšējā sēdekļa, aizveda mūs uz Auci, kur mazliet papildinājām produktu krājumus, kā arī es devos meklēt adatu ar diegu, lai kļūtu piedienīgāks. Protams, ka lielākā daļa veikalu strādā līdz 18:oo, bet mēs tur ieradāmies pusseptiņos, līdz ar to viss, ko dabūju, bija divas spraužamadatas no laipnas aptiekāres. Nu jebkurā gadījumā labāk nekā nekas. Devāmies projām no Auces, kur gan sanāca mazliet pastāvēt, līdz mūs paņēma divas jaukas meitenes, pa ceļam paķēra vēl trešo un brauca peldēties, piedāvājot arī mums, no kā, protams, neatteicāmies, jo vēlme pēc ūdens bija (kā arī cerības uz to bija zudušas pirms tam), līdz ar to vismaz smagās pirmās dienas noslēgums tika pavadīts uz pozitīvas nots. Ieguvām savas pirmās fanes, atvadījāmies un pirmo dienu pabeidzām Bēnē, pie kuras esošajā pļavā arī uzslējām telti, lai ieslīgtu ļoti saraustītā miegā, klausoties trokšņus, kas varēja nākt tiklab no kāda putna, mežacūkas, kā no kāda par izmirušu uzskatīta dzīvnieka vēl no mezolīta laikmeta.
OTRĀ DIENA

Pamodāmies, piecēlāmies un izgājām uz šosejas, makten drīz jau dabūjām pirmo fūri, kas mūs aizveda līdz Kroņaucei, pa ceļam vēl piestājot pie citas vietas, lai varam nofotografēties. Pēc tam devāmies uz Tērveti, tiesa, mazliet iestrēgām. Sāka smidzināt, sāka līt un vienā brīdī sāka arī gāzt. Jau paķērām mantas, lai dotos slēpties zem koka, tomēr tālumā pamanījām, ka izgriežas viena mašīna, mana sievietes intuīcija sāka nelabi kliegt un, kļūstot arvien slapjāki, tomēr nolēmām to sagaidīt. Protams, ka mašīna apstājās un ieveda mūs Tērvetē, kur paņēmām kartes (jo manējās sāka kļūt nelietojamas), devāmies tālāk uz Lietuvas pusi, jo viens no uzdevumiem bija, ka obligāti ir jābūt vismaz trim vietām Lietuvā. Dacei gan nebija pases, bet nu tā kā ir Šengena, nospriedām, ka būs jau labi. Salīdzinoši ātri tikām līdz Lietuvai, ņemot vērā, ka tas atkal bija gandrīz tukšs lauku ceļš, kur robežu šķērsojām Žagarē, kas šķita ļoti jauka un piemīlīga pilsētiņa ar vienkārši burvīgām, mazām mājiņām. Tālāk devāmies uz šoseju, lai dotos uz Jonišķiem, drīz arī paņēma jauks lietuvietis, kas arī izmeta pāris mazus līkumus, lai nogādātu mūs ērtākā vietā. Tā kā Lietuvā jau trīs pilsētas bija (pa ceļam bijām arī Skaistgyrī), nolēmām doties atpakaļ Latvijā pa salīdzinoši lielu šoseju, kur bija arī pietiekami intensīva satiksme (šķiet, visintensīvākā no visām). Tas, protams, nozīmēja tikai to, ka iestrēgām uz divām stundām, mašīnas vienkārši nestājās. Pēc divu stundu sēdēšanas nolēmām, ka sēžam melnajā punktā un jāpaiet līdz nākamajam kokam. Liels bija smaids mūsu sejās, kad pēc noietiem desmit metriem mums apstājās jau pirmā mašīna ar sievieti, kas pat parasti stopētājus neņem, bet mēs izskatījāmies uzticami. Atkal rodas jautājums, vai tādi melnie punkti tiešām eksistē, pat pieņemot, ka visa šoseja vizuāli ir vienāda...? Nolēmām braukt līdz Elejai, drīz jau bija pamestais robežkontroles punkts, izbraucām tam cauri un tad mūsu, it īpaši droši vien Daces, sirdis pamira – nozibsnī zizlis un mūsu mašīna pēc robežsarga aicinājuma apstājas, viņš pienāk klāt un lūdz uzrādīt mūsu pases. Na- na- nā! Izrādās, ka par šitādu joku – izbraukt no valsts bez pases – pienākas protokola aizpildīšana un naudas sods līdz 250 LS. Nav slikti. Sarunas raisās, es cenšos tēlot, ka esmu pārpratis Šengenas būtību, garastāvoklis laikam labs un negribas, šķiet, protokolēt jaunieti (latvieti, kas atgriežas Latvijā), līdz ar to tiekam tomēr palaisti un Dace ietaupa 250 latus. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, var teikt, ka kopš šī brīža, šķiet, veiksme vairāk vai mazāk bija ar mums, nu vismaz nenotika nekas neveiksmīgs, līdz ar to ceļojuma otrā puse bija mazāk melna. No Elejas devāmies uz Bausku, pa ceļam paķerot vēl Sesavu un Pilsrundāli. Jāsaka paldies puisim, kas mūs Pilsrundālei izveda cauri un nogādāja uz autobusa pieturu aiz tās, jo mēs bijām domājuši stāvēt uz ceļa pirms tam. Sākās brutāla lietusgāze, ja būtu bijuši uz ceļa, caurcaurēm slapji būtu sekunžu 10 laikā. Pieturā sēdēja kāds vīrietis, pie kura pēc kāda laika piestāja tukšs autobuss. Viņš iekāpa un aicināja arī mūs. Nu neko, kāpām iekšā un braucām uz Bausku. Tur mūsu autobuss piestāja vienā vietā un mūs ielenca ap 15 strādnieku. Mēs izkāpām, viņi iekāpa. Bauskā veikals un tad devāmies ārā, lai dotos uz Bārbeli. Bažas radīja ne pārāk lielais ceļš, bet nu ko padarīt. Drīz jau tikām pie auto, kas gan uz turieni nebrauca, bet nu mūsu dēļ bija gatavs izmest līkumu cauri, līdz ar to vakarā nonācām Bārbelē, kur arī meklējām naktsmājas. Tā kā visas zemes likās kādam piederošas, noskatījām saimnieku un devāmies prasīt, vai drīkstam sliet telti. Saimnieki bija ļoti atsaucīgi un teica arī, ka, ja ir stiprs lietus, varam gulēt siena šķūnī. Tā kā sāka līt, nolēmām uzreiz arī tur doties. Šķūnis bija silts un mīksta siena pilns, kas solīja ciešāku otro nakti, vienīgi vajadzēja pārvietoties ar sapiera precizitāti, jo visapkārt bija makten daudz pļeku. Pēcāk arī atnāca paši saimnieki, kas ļoti laipni atnesa mums karstu ūdeni, tēju un arī vakariņas, diemžēl tā kā abi ar Daci esam veģetārieši, no ceptās gaļas sanāca atteikties. Bet nu saņemot tādu laipnību, manī vienmēr atgriežas ticība gan Latvijai, gan cilvēcei. Uzslējām telti un devāmies gulēt.

TREŠĀ DIENA

Pamodāmies, sapakojāmies, piefiksējām, ka zem telts tomēr viena pļeka ir bijusi un atstājusi uz pamatnes glīšu pleķi, bet nu neko. Ejot ārā no šķūņa, uz atvadām ieminu labo pēdu zem siena paslēptā pļekā (nepārprotiet – ne jau speciāli iekāpu). Devāmies uz ceļa un drīzi vien arī dabūjām mašīnu līdz Vecumniekiem. Tad ar fūri līdz Baldones pagriezienam un pa vidu arī nākamā mašīna ieveda mūs Baldonē. No turienes nolēmām doties uz A7 un tad uz Iecavu un Jelgavu, ko arī diezgan sekmīgi realizējām. Mašīnas vairs ilgāk par minūtēm 15 jāgaida nebija un veiksmīgi tikām līdz Iecavai, no kuras pa pamazu šoseju ar nākamo fūri jau līdz Garozai. Tur tikām pie priekšpēdējās pasākuma mašīnas, kas bija arī viena no interesantākajām – mūsu vecuma puisis, kas savāc akumulatorus pārkausēšanai. Tā nu sēdējām aizmugurē uz akumulatoriem un izbaudījām makten ātru braucienu. Kā arī puisis mums ļoti palīdzēja un aizveda uz, šķiet, sešām apdzīvotām vietām ap Jelgavu ļoti īsā laika posmā. Tajā brīdī jau sapriecājāmies par gaidāmo uzvaru ar šādu veiksmi. Sazvanījāmies ar citām komandām, kura jau bija Rīgā vai tuvu tai, līdz ar to izlēmām finiša laiku pārcelt agrāk un paši arī devāmies uz Rīgu. Tad gan, pēdējo mašīnu gaidot, nostāvējām vairāk par stundu (cik „neparasti”), beigās tikām pie auto ar vācu numura zīmi, kur iekšā bija latviešu puisis. Kā izrādījās – Vācijā spēlējošs Latvijas izlases handbolists. Piecos bijām Rīgā un devāmies uz bāru pasēdēt, iedzert alu, klausīties citu komandu stāstos un noskaidrot uzvarētāju. Līdz ar to pasākums bija beidzies.

Mums bija savāktas 27 pilsētas, viena govs, ap desmit faces in places un vairāki veikali. Tas jau bija par 10 pilsētām vairāk nekā pirms četriem gadiem, līdz ar to jutāmies, ka varētu pat uzvarēt. Līdz brīdim, kad bildes sāka rādīt abas konkurentu komandas... Annai ar Ati – 68 apdzīvotas vietas, Elīnai ar Lauru – 62. Seju un veikalu gan vairāk bija Elīnai ar Lauru (tiesa, Annai ar Ati bija vairāk govju, kā arī divi videomateriāli, kur viņi tiešām brauca ar traktoru(!), un bilde ar Eifeļa torni un lietuviešu ceļu policistiem), tomēr ar to nepietika, līdz ar to par uzvarētāju ar tikai 2.4 punktu pārsvaru (kas uz šādu punktu skaitu ir ļoti, ļoti maz) kļuva Anna ar Ati, otrajā vietā atstājot Elīnu ar Lauru un trešajā ļoti, ļoti daudz punktu attālumā (lai piedod mums mūsu fani!) – mani un Daci. Tā kā nedarījām to uzvaras pēc, tad nekāda sarūgtinājuma, protams, nav, bet nu vismaz es tiku ļoti pamatīgi pārsteigts ar to, ka ir iespējams savākt TIK daudz apdzīvotu vietu! Pie tam Annai ar Ati pat īsti negāja stopēšana, vismaz tā viņi teica. Katrā ziņā – pasākums ir noslēdzies, bija interesanti, bija jautri, bija arī citādāk, kas ir tikai normāli, palikušas ir spilgtas emocijas un skaistas atmiņas, bildes var aplūkot albumā. Rudenī un/vai nākamvasar atkārtosim! Vasaras piedzīvojumi, šķiet, pa īstam sākas – rīt uz Fonofest, pēc tam uz Jāņa rīkoto Survival Camp (šeit info, varat droši pieteikties: http://www.draugiem.lv/blogs/?pid=7146418) un tad jau uz divām nedēļām stopēt prom uz Eiropu un tas viss tikai jūlijā, nerunājot par augustu. Būs jautri!

Vilnius Challenge 2010

Aprīļa beigās, ložņājot pa mājaslapu http://www.izkusties.lv, kas apkopo dažādus pasākumus piedzīvojumus alkstošiem ļautiņiem, pamanīju sacīksti ar nosaukumu Vilnius Challenge 2010. Palasīju tuvāk, aizrāva pārbaudījumu dažādība, kā arī makten zemā dalības maksa (20 LVLno komandas, divi dalībnieki), arī Viļņā sen nebija būts (un šī bija laba iespēja atsvaidzināt savas savītušās stopēšanas iemaņas) un gribējās pamēģināt kaut ko jaunu, līdz ar to visi faktori nosvēra lēmuma pieņemšanas kausus par labu braukšanai. Sacīts – darīts! Pieteicos, pēcāk arī atradu līdzbraucēju Madaras personā un aizvakar arī devos šajā izaicinājumā. Par to, kā tad tur gāja, mazliet sīkāk.



Piektdienas rītā tikāmies pie Baložu pagrieziena, lai sāktu stopēt. Nokavēju mazliet, bet arī tikai mazliet, jo vien mašīna mani pa ceļam piedāvāja pavest. Pasmējāmies, cik jocīgi un nereāli būtu nostopēt mašīnu uzreiz līdz Viļņai, ko, protams, arī izdarījām – vīrietis teicās vest mūs līdz Bauskai, bet sarunas raisījās, mēs laikam izcīnījām uzticību un viņš atklāja, ka brauc uz Viļņu, kurp mūs arī aizveda, līdz ar to ieradāmies tur kādas trīs stundas agrāk nekā plānots. Burvelīgi! Aizgājām pēc saviem sacensību numuriem un tad devāmies uz baltkrievu studentu komunālo dzīvokli, kur arī bija plānots abas naktis palikt. Vienkārši divas meitenes bija ciemos pie manis martā, tagad es devos pie viņām. Dots devējam atdodas. Atpūtāmies un devāmies mazā ekskursijā pa Viļņu, pa ceļam arī ieraudzījām pāri Nērejai (Viļņas lielākā upe) pārstieptas troses ap 200 m garumā, kas nu makten atbilda vienai no mūsu disciplīnām– būs jālien pāri! Superīgi! Paguvām mazliet nožēlot savu likteni, tomēr vienojāmies, ka nav ko baidīties no lietām, līdz brīdim, kamēr tiešām ir jābaidās. Simple as that! Devāmies mājās atpūsties un likties uz auss, lai iekrātu spēkus sestdienas pārbaudījumiem.



Piecēlāmies, paēdām brangu brokastu un devāmies uz velo īri, jo no Rīgas savus spēkratus, protams, nevedām. Pa 6 LVL dabūjām tos uz visu dienu, nebija gan nekādi MTB, vairāk kaut kāds mikslis starp to un pilsētas velo, tomēr tā kā velo posmi nebija dikti gari, nebija ne vainas, lai gan ar savējo, protams, būtu bijis ērtāk un labāk. Tad nu arī devāmies uz startu, kas bija paredzēts 13:00. Starts bija uz salīdzinoši neliela tilta, kas, visiem dalībniekiem skrienot tam pāri, manāmi šūpojās, raisot lokāli apokaliptiskas fantāzijas par tā sabrukšanu un mūsu ķermeņu atdošanu spējās Nērejas straumes varā, tomēr nekas tāds nenotika, un varējām mierīgi (salīdzinoši) doties pirmajā posmā – kājām mazliet pa pilsētu. Pēc pusotra km pienāca nākamais posms – peldēšana pāri upei. Tā kā tika izmantotas virves + glābšanas vestes, tad vairāk sanāca tāda pārvilkšanās pāri, tomēr manu visnotaļ panisko baiļu no ūdens un ūdensnecaurlaidīgas somas trūkuma dēļ (nu dikti negribējās izpeldināt abus telefonus, pases, fotoaparātu un naudu) šo posmu izlaidām. Tālāk – aiziet uz velo, kur vismaz jutāmies kā savā stihijā. Tādā veidā bija jāatrod trīs kontrolpunkti, ievedot mūs nākamajā posmā, kas, šķiet, bija viens no grūtākajiem, ja ne pats, pats – orientēšanās atkal kājām pa ļoti kalnainu mežu, vadoties pēc topogrāfiskās kartes, kuru lasīju, šķiet, otro reizi mūžā. Gāja grūti, vienu punktu bez citu komandu palīdzības laikam pat nebūtu atraduši (nu vai vismaz dikti ilgi meklētu), bet nu viss beidzās, protams, labi. Pazemes posms bija tāds nekāds, jo izpaudās vien ar ieiešanu slapjā ap 150 m dziļā tunelī un atpakaļ. Nekā īpaša. Atpakaļ uz velo, ar kuru tagad bija jāveic jau lielāks gabals cauri parkam. Arī nekā īpaša, tikvien kā organizatoru viltība gan meža, gan asfaltētus ceļus kartē atzīmēt vienādā krāsā – sākumā dikti apmulsināja. Devāmies atpakaļ uz starta punktu, kur gaidīja nākamais posms, kas vienlaikus gan raisīja interesi, gan bišku bailes – jau pieminētā upes šķērsošana pa virvi. Te nu sanāca tā, ka virvju bija tikai desmit un viss process bija salīdzinoši lēns, kas nozīmēja komandu stāvēšanu rindā, kas paņēma ap 40 min laika (kas pie tam tika skaitīts kopējā finiša laikā). Akmens organizatoru dārziņā, bet – ko padarīt. Citi gaidīja pat ilgāk nekā mēs. Arī pats posms izrādījās ne tuvu tik traks kā mūsu pārdrošajās fantāzijās. Šķērsošana notika ar leņķi uz leju, kas nozīmēja divu trešdaļu noslīdēšanu pēc inerces un tik pēdējo vajadzēja veikt, pašam velkoties ar rokām. Nu nekā īpaša, bet vismaz kaut kas agrāk nedarīts. Kā nākamā atkal bija orientēšanās pa pilsētu (visgarākā), kas aizveda līdz pēdējam aktīvajam posmam – laivām. Par laimi divas dienas iepriekš jau Latvijā bija pilsētas medību laivu posms, kurā tad iepazinām, kā aprīkoties ar šo verķi, citādi nez kā būtu bijis, jo pirmie daži simti metru bija pa ātru un agresīvu upīti ar pāris krācēm un viļņiem. Tiesa, tiekot uz lielās un mierīgi straujās Nērejas ūdeņiem, laivu posms jau pārvērtās par tādu pirms-finiša relaksāciju, tomēr, protams, airējām, cik vēl spēka bija, rezultātu arī gribējās maksimāli labu. Un kā pats pēdējais bija rāpšanās vertikālajā sienā, ko arī nebiju nekad darījis, bija interesanti (te arī sanāca stāvēt ap 20 minūtēm rindā). Nu un tad jau smaidu sejā finišējām ar oficiālo kontrollaiku 5 h 22 min, no kā gan mēs paši sev skaitām stundu nost, kas tika patērētas vienkārši stāvot rindās uz virvju posmiem. 4 ar pusi stundas – ir ok, sākuma mērķis gan bija 4 stundas, bet nu tas tika izvirzīts, nebalstoties gandrīz ne uz ko, tāpēc skumt nav par ko. Tika iegūtas spilgtas emocijas un vērtīga pieredze (un atkal atnāca atklāsme, ka, ja velo, laivas vēl ir ok un tos varu veikt diezgan labi, tad skriešana man ir ļoti sliktā līmenī, nav izturības, vajadzētu trenēties šajā ziņā. Žēl tik, ka dikti nepatīk skriet...). Pēcāk devāmies mājās, iedzērām leišu alu par godu sev un devāmies gulēt, lai šodien celtos jau septiņos un stopētu atpakaļ mājās.



No rīta atvadījāmies no mūsu jaukajām izmitinātājām un devāmies uz ceļa, lai uzsāktu mājupceļu. Gaidījām to grūtāku nekā turpceļu, kas, protams, arī piepildījās. Ar divām mašīnām diezgan ātri tikām no Viļņas kādu gabalu ārā, tad gan stundu nekā, bet pēc tam tikām līdz punktam ap 100 km no Rīgas pie strausu mini zoo, kur tikām izmesti arī pirms trijiem gadiem, kad stopējām no Viļņas (vēsture atkārtojas), kur iestrēgām uz divām stundām. Kad jau sāka uznākt liels apnikums un vēlme dabūt mašīnu nu kaut vai līdz Bauskai, no kuras tad brauktu ar autobusu, protams, kā vienmēr atnāca glābiņš, kas (arī kā vienmēr) izrādījās labāks nekā cerēts – mašīna, kas teicās vest mūs līdz Rīgai. Tiesa, komplektācija bija makten interesanta. Pirmkārt, tas bija latviešu taksis (mēs joprojām bijām Lietuvā), kas arī, kā izrādījās, brauca no Viļņas (vēsture atkārtojas vēlreiz – kad pirms 3 gadiem stopējām no Viļņas, arī pēdējā mašīna, kas mūs ieveda Rīgā bija taksis! Manuprāt, diezgan reti sastopama parādība, lai šādi sakristu, bet nu – visādi notiek. Laikam zīme). Iekšā bija divi krievu vīrieši labākajās tradīcijās (ar ko es domāju apģērbu un attieksmi). Tāds nu arī izvērtās mūsu mājupceļš – dzerot alu (tiesa, izņemot šoferi, šajā jautājumā viņš bija apzinīgs), elpojot cigarešu dūmus, pilnā skaļumā klausoties krievu klucenieku (mans jaunvārds, saliekot kopā vārdus „klubu tucenieks” – man patīk), papildinot savu trīsstāvīgo lamu vārdu krājumu un uzturot dažāda līmeņa sarunas. Bet nu – fui, fui, fui, aizspriedumus projām. Kā cilvēki viņi bija ļoti jauki, izmaksāja mums konfektes, kā arī Iecavā nopirka pudeli „Zolotoi Aist” brendija, kuru trijatā (izņemot šoferi, protams) arī līdz Rīgai ātrā tempā iztukšojām, galamērķī nonākot diezgan reibstošā stāvoklī. Nu un pēc tam tad arī kājām devos mājās, kur veiksmīgi ierados ap septiņiem vakarā.


Palikušas ir spilgtas emocijas par šo visādi aizraujošo pasākumu, esmu atcerējies, kā tas ir - stopēt (un nevaru jau sagaidīt vasaras vidu, kad to darīšu pa Eiropu), kā arī vienkārši labi pavadīts laiks. Vasaras piedzīvojumu sezonu varētu ar šo pasludināt par atklātu! Vēl tik daudz kas, ko darīt - velo brauciens pa Latviju, stopēšanas sacensības, kāds festivāls, stopēšana pa Eiropu. Būs jautri!

Zviedrijas piezīmes. Linčepinga un Norčepinga

Februāra vidū neilgi pēc Norvēģijas brauciena izplānošanas radās iedvesma aizdoties arī uz viņu kaimiņzemi – Zviedriju. Sacīts – darīts, un biļetes tika iegādātas, kas nozīmēja, ka marta beigās un aprīļa sākumā četras dienas ar Ingu pavadījām šajā izteikti multikulturālajā zemē. Apraksts droši vien nebūs īpaši garš, jo nekas Tāds piedzīvots netika, tomēr centīšos izteikties ar pietiekami daudz izteikti hiperbolizētām metaforām, lai jums, mani dārgie lasītāji, būtu gana interesanti.

Tātad – ceļojuma oriģinālais plāns bija visas četras dienas (no 29. marta līdz 2. aprīlim) pavadīt Stokholmā. Makten daudz dažādu iemeslu dēļ plāni mainījās radikāli un beigās mēs pirmās divas dienas pavadījām Zviedrijas piektajā lielākajā pilsētā Linčepingā, bet pēdējās divas – Norčepingā. I mean – kāpēc gan ne? Namatēvu (turpmāk gan šajā, gan citos ierakstos lietošu no angļu valodas barbariski pārņemtu vārdu „hosts”, jo tas namatēvs man īpaši nesmeķē, atvainojiet, ak!) Linčepingā gan atradām tikai pēdējā brīdī, galvā jau izplānojot potenciālos nakts pavadīšanas variantus, piemēram, jau par klasiku kļuvušo Parka Soliņu, tomēr beigās hosts bija un dabūjām gulēt uz diviem mazliet ieslīpiem ādas dīvāniem.

Pirmdienas vidū ielidojām Skavsta lidostā, kas no Linčepingas ir ap 100 km, līdz ar to bijām plānojuši braukt ar vilcienu līdz turienei. Izrādījās, ka autobuss ir lētāks, tad nu ar to ar pēc pusotras stundas bijām galamērķī apmēram septiņos vakarā. Atlika tikai tāda atrakcija kā tikt līdz hosta mājai, kuras aptuveno atrašanās vietu es divas minūtes pirms iziešanas no mājām paguvu uzgūglēt. Par laimi mums, daļa Eiropas valstu ir tik attīstītas, ka viņiem autobusu pieturās ir pilsētas karte vai vismaz autobusu shēma, ar ko lielākoties pietiek, lai atrastu to, kas nepieciešams. Tā nu arī mazliet pamaldījušies un ceļā pavadījuši divreiz vairāk, nekā normāli būtu nepieciešams, ap deviņiem vakarā ieradāmies mājīgā dzīvoklī, kur mūs sagaidīja mūsu hosts Semjuels un divi viņa kaķi (melns un balts) vārdos Pikselis un Antrakss (jo Semjuels ir, citēju, „computer geek”, bet viņa saderinātā – medicīnas studente). Uzreiz jāsaka, ka atšķirībā no Norvēģijas brauciena, kur mūsu hoste Ella pavadīja lielāko daļu laika ar mums, vadājot apkārt utt., Zviedrijā abi hosti bija diezgan aizņemti un lielākoties mēs bijām paši par sevi (it īpaši Linčepingā).

Tā nu visu otrdienu pavadījām staigājot pa Linčepingu un tēlojot tūristus, meaning, apskatot visu, ko vien var apskatīt, un knipsējot bildes. Pa dienas vidu konstatējām, ka paēst kādā ēstuvē nav Latvijas studenta budžetam pieņemami, līdz ar to veidojām paši savas kombinācijas no vietējā Supergeto (kuru tā arī sauca – Netto) sapirktajiem produktiem. Pēc tam arī sanāca pusatlūzt uz parka soliņa, kurā ieguvu aprīlim neraksturīgu sejas iedegumu... Vakara daļu pavadījām, blandoties pa vietējiem mežiem un velotakām, līdz noguruši pārradāmies mājās, lai pusspēkā aizvadītu otro vakaru Linčepingā, kurā pavadīt mums sanāca vēl arī trešdienas pirmo pusi, apskatot vietējo brīvdabas muzeju, ka būtībā bija pilsētas vecākā daļa, ar daudz mazām sarkanām mājiņām un bodītēm tajās. So cute. Dienas vidū devāmies projām, lai ar vilcienu dotos uz Norčepingu, pēc hostu ieteikuma biļetes nepirkām, jo bija ļoti liela iespēja veiksmīgi aizbraukt „pa zaķi”.

Linčepinga atmiņā paliks kā pilsēta, kas mani padarīja savā ziņā skaudīgu (ko vispār nav nemaz tik viegli izdarīt). Būtībā ar divām lietām. Pirmā ir īpaši sakārtotā velo sistēma – tā vien liekas, ka pilsētā visi brauc ar velo, jo riteņbraucēju tur r ļoti daudz, kā arī visai pilsētai cauri vijas veloceliņi visos iespējamos virzienos. Kā arī pie katras iestādes ir ļoti daudz velostāvvietu, daudzās vietās pat ar speciālu tam izveidotu nojumi. Kā arī riteņus neviens nezog, cilvēki sliktākajā gadījumā saslēdz kopā rāmi ar riteni, lai neviens nevarētu aizmīties, doma, ka kāds varētu aiznest nevienam pat neienāk prātā (un daudzi velo pat stāv vispār nepieķēdēti). Būtu mums tā... Otrā (kas gan droši vien ir raksturīgs visai valstij, ne tikai Linčepingai, bet tomēr) ir studiju sistēma – kamēr tu studē, tev valsts katru mēnesi maksā naudu (laikam bija 2500 EUR/mēn) vienkārši lai tu varētu dzīvot (apmēram kā mums ir studējošā kredīts). Tas, protams, izveidojas kā kredīts, bet, kā teica, lielākajā daļā gadījumu ir ļoti viegli dabūt labu darbu pēc studijām un to kredītu īsti nemaz nejūt pēc tam. Šajā gadījumā mani ieskaudināja ne jau tieši naudas fakts (ne jau naudā un par to nopērkamajās mantās ir laime), bet tieši tas, ka, sākot studijas, tu esi materiāli nodrošināts un vari pilnībā nodoties studijām, neiespringstot par to, kā izdzīvot (un studiju viņiem ir daudz, katru darbadienu no deviņiem līdz sešiem, gadās arī svētdienās visu dienu nostudēt). Nu ja, mēs vismaz iemācāmies cīnīties par savu eksistenci...

Līdz Norčepingai veiksmīgi nokļuvām nesamaksājuši (kā vēlāk piefiksēju, tur vispār ir ļoti viegli izvairīties no dažādām maksām, eh, nabadzīgas post-padomju valsts iedzīvotāja domāšana...), kur uzreiz arī satikām savu hostu un devāmies pie viņiem taisīt pusdienas. Vakarā mazliet pastaigājām pa pilsētu, bet nu neko daudz.

Ceturtdienu pavadījām līdzīgi kā Linčepingā – staigājot visu dienu pa pilsētu (netipiski veiksmīgi bija tas, ka abas staigājamās dienas bija ar vislabākajiem laika apstākļiem). Šeit gan mūsu hosti parūpējās mums izstāstīt par visām apskates vērtajām vietām; kas priecēja tieši mūs bija muzeju un mākslas galeriju esamība, jo Linčepingā neko tādu neatradām. Tā nu arī blandījāmies, pēcpusdienā izmantojām unikālu iespēju iepirkties Zviedrijas alko-bodē (jo viņiem alkoholu pārdod tikai viena tipa konkrētā alkohola veikalā) un vakarā sadzērām ar mūsu hostiem, aizvadot makten līksmu un jestru vakaru, spēlējot kārtis un stāstot īpatnējas lietas par savām valstīm (izrādās, ka somi domā, ka visi zviedri ir geji. Kad viņiem jāizskaidro, kā tad šī valsts neizmirst utt., atbilde ir tik pašsaprotama – vienkārši no citām valstīm brauc iekšā jaunāki geji. So simple. Tas pie viena izskaidro arī multikulturālismu).

Nu un piektdienas rītā devāmies uz augstākas klases vilcienu (tajā bez biļetes gan neizdodas braukt), lai dotos atpakaļ uz lidostu un ar dzelzs putna palīdzību atgrieztos mājās, kurās pavasara vietā mūs sagaidīja glūnīgi rudenīgs laiks.

Salīdzinājumā ar Norvēģiju, Zviedrija ir mazliet lētāka, mazliet (bet nu ļoti mazliet) līdzīgāka Latvijai un vismaz šīs pilsētas – daudznacionālākas (tiešām, lielais musulmaņu skaits mani biedēja). Katrā ziņā iespaidi ir gūti, nākamreiz gan laikam vajadzētu mēģināt tikt uz Stokholmu.

Tagad pāris nedēļas jāpasēž mājās un aprīļa beigās jau gaidāms velobrauciens pa mūsu pašu zemi, nevar jau tikai pa ārzemēm blandīties (tam, starp citu, var pieteikties un doties man līdzi).

Norvēģijas piezīmes. Larvika

Rozā krāsa atkal ir modē! Domāju, ka daudzi no jums ir redzējuši šo tiešām tik rozā reklāmu uz Rīgas ielu stendiem, kas rāda mums ungāru lētās aviokompānijas Wizz Air piedāvājumus lidojumiem no Rīgas, pateicoties kuras mājaslapas nejaušam manis apmeklējumam un zemo cenu ieraudzīšanai tika pieņemts diezgan spējš lēmums beidzot arī tiešām apciemot manās fantāzijās un alkās tik sen dzīvojošo valsti – Norvēģiju. Ticu, ka lielai daļai, izdzirdot šīs zemes nosaukumu, pirmās asociācijas ir tādi vārdi kā troļļi, fjordi, daba, dārgi un to dažādi sinonīmi un idejiski atvasinājumi. Uzreiz arī varu pateikt, ka taisnība vien ir – to visu tur var sastapt, ieraudzīt un izjust. Turpinājumā mazliet detalizētāk.

Kā jau minēju, nejauši ieejot mājaslapā un ieraugot zemās cenas, tika pieņemts lēmums doties uz Norvēģiju, kā arī atrasta līdzbraucēja Laumas personā. Pēc biļešu nopirkšanas (oficiālais nosaukums gala lidostai ir Oslo Sandefjord-Torp) sākumā tika domāts doties uz Oslo, bet izrādījās, ka (kā jau lētajām aviokompānijām) šī lidosta ir 100 km no Oslo, uz kuru pie tam mēs īsti neviens nevēlējāmies doties, līdz ar to nolēmām doties uz no lidostas vien 15 km attālo piekrastes mazpilsētu Larviku, kas bija gan finansiāli izdevīgāka, gan solījās būt arī ainaviskāka, ņemot vērā apsvērumu, ka es galvenokārt tiešām labāk izvēlos ceļot, aplūkojot dabu un kaut ko nomaļāku, nevis main stream tūristu skatu objektus un lielpilsētas. Vēlāk arī uzzinājām, ka šajā vietā arī dzimis Bertrands Narvesens, kas 19.gs. beigās izveidoja pie mums tik populāro Narvesen bodīšu tīklu. Tā kā, pašiem nezinot, paviesojāmies Narvesen dzimtenē. Nakšņot sanāca trīs naktis, tas tika darīts, protams, izmantojot tādas mājaslapas kā couchsurfing.org dāvātās iespējas (ātrais skaidrojums tiem, kas nezina – lapa, kurā cilvēki no visas pasaules izveido savu profilu, piedāvājot naktsmājas ceļotājiem, attiecīgi arī paši kad ceļo meklē naktsmājas pie vietējiem, kas šajā lapā ir reģistrējušies). Līdz šim esmu pie sevis uzņēmis salīdzinoši daudzus viesus no dažādām valstīm, pašam gan pirmo reizi sanāca palikt pie kāda cita (un ļoti veiksmīgi arī sanāca šoreiz atrast izguldītājus, jo jau pirmā meitene, kurai rakstīju, atbildēja, ka droši varam palikt).

Larvikā ieradāmies sestdienas rītā, uzreiz savu namamāti, Ellu, neatradām, bet pēc mazas pastaigas pa stacijas rajonu viņa tur jau sēdēja un varējām doties uz mājām, pa ceļam pirmo reizi iepērkoties norvēģu pārtikas veikalā, kas, kā vēlāk secināju, nebeidz un nebeidz pārsteigt apmulsušo latvju bāleliņu, konkrēti – mani. Ella ir mācekle podnieka amatā (kā izrādās – vienīgā visā Norvēģijā!), viņas pasniedzējs ir 67 gadus vecs sava veida bohēmista, hipija, mākslinieka un vienkārši patraka Skotijā dzimuša večuka apvienojums vārdā Kristofers (vai vienkāršāk – Kriss), pie kura Ella ne tikai mācās, bet arī dzīvo (kā viņa teica – viņš tai esot būtībā kā tēvs, kā ģimene), līdz ar to tur dzīvojām arī mēs (un dzīvo viņš veco ļaužu pansionātā, bet reāli tur viņam ir kā dzīvoklis – divas istabas, virtuve, vannas istaba, respektīvi, vairāk sanāk kā dzīvoklis mājā, kurā dzīvokļi ir tikai veciem cilvēkiem. Sweet. No tiem gan nevienu nesatikām). Lai vai kā – dzīvoklis ļoti jauks, daudz nekārtības, mākslas darbu, brīva atmosfēra – apmēram tāds, kādā es gribētu dzīvot, ja tikšu pāri savam pieradumam pie materiālajām vērtībām un ieaudzinātajam „pareizās dzīves” modelim. Apskatījām viņas un arī citas blakusesošās meistardarbnīcas, kurās darbojas gan podnieki, gan stikla pūtēji un arī citi daiļamatnieki, šajā vietā (kas reāli bija Larvikas muzejs) sanāca atgriezties vēl vairākas reizes.

Dienu pavadījām staigājot pa pilsētu, apmeklējām vietējā mēroga ikgadējo jauniešu talantu konkursu (apmēram kā Zelta talanti vai kā nu viņu tur sauc, tikai pilsētas mērogā), kurā uzstājās daudz tīņu – gan smieklīgi, gan diezgan labi, gan nenopietni, gan neveikli. Būtībā nekā tāda, protams, savu smieklu devu dabūjām, tiesa, divas apmēram septiņgadīgas meitenītes, kas spēlēja vijoli, ar saviem lociņiem aizskāra ne tikai vijoles, bet arī manas dvēseles visskaudrākās stīgas. Vakarā devāmies uz vietējo jauniešu burziņu, kurā ar’ sanāca iedzert un parunāties ar vietējiem jauniešiem (atkāpe uz iedzeršanas daļu – alus tur ir nu dikti dārgs, konkrēti– pats, pats lētākais alus 0,5 L skārdenē maksā 18 kronas, kas ir apmēram 1,60 LVL – manam lētajam latvieša prātam nu dikti milzonīga summa. Raksta beigās ielikšu arī citu preču cenu salīdzinājumu uzskatei un informācijai). Uzzinājām šo to par Norvēģiju, jauniešu ieradumiem utt., kā arī sapratu, kā viņi var tik labi dzīvot ar visām augstajām cenām. Piemēram, pēdējās klases skolēns, piestrādājot veikalā par krāvēju, stundā nopelna 120 kronas (kas ir apmēram 11 LVL), pie tam līdz noteiktam algas apjomam nav jāmaksā nekādi nodokļi, tātad šī sanāk neto summa. Nu vai nav jauki? Tad arī alus droši vien šķiet lēts...

Svētdienu bijām nolēmuši pavadīt pie dabas, tomēr dažādu iemeslu dēļ pirmo dienas daļu sanāca pavadīt jau minētājās meistardarbnīcās, tomēr pēcpusdienā arī devāmies ārpus pilsētas, pa ceļam baudot krāšņo Norvēģijas dabu un lauku ainavas. Daba ir tiešām gleznaina, mani visvairāk sajūsmināja gan paugurainais reljefs, gan daudzie akmeņi un klintis, kas tik ļoti dabīgi tiek iekļauti arī pilsētās (gan zem mājām, gan pie tām – skaisti). Vakaru pavadījām mājās, spēlējot kārtis un vienkārši atpūšoties.

Pēdējo dienu, pirmdienu, sākumā staigājāmies pa pašu pilsētu, bet nu tā ir tik maziņa, ka līdz diviem jau bijām visu apskatīšanās vērto jau apskatījuši. Tad nu radās ideja nopirkt vienreizlietojamo grilu, desas, dārzeņus un iet mežā piknikā. Kādu laiciņu pastaigājām pa vēl sniegoto mežu, līdz nonācām pie piemērota akmens, kurā tad arī uzlīdām, man pirmo reizi piknikojot uz normālas istabas lieluma akmens kāda paugura nogāzē. So much fun! Garās pastaigas nogurdināti devāmies mājās, kur pēdējo vakaru pavadījām vien starp kārtīm, tējām un sarunām, jo nākamajā rītā bija jāceļas puspiecos, lai dotos uz lidmašīnu un uzsāktu atpakaļceļu skaudrajā realitātē un ikdienā, no kuras jau tik veiksmīgi biju atradinājies... Tā nu ar no rīta cēlāmies, izbaudījām rudenīgi lietaino un miglaino pēdējo rītu Larvikā, atdevām kārtējo milzu summu par vilcienu (seši ar pusi lati par 20 min braucienu...), un drīz jau, dzelzs putnam nolaižoties, spērām kāju uz dzimtās zemes, kurā par spīti manām cerībām tomēr vēl nav iestājies pavasaris (lai gan sniega laikam ir mazliet mazāk, nekā bija aizbraucot).

Runāju ar vairākiem vietējiem par troļļiem, no kurienes gan radies stāsts par tiem un Norvēģiju. Īsti neviens atbildēt nemācēja, tomēr Kriss pateica interesantu lietu – troļļi dzīvo kontrastu teritorijās, kāda Norvēģija tieši ir (daudz kalnu mijas ar ieplakām, piemēram). Kā arī – viņi dzīvojot vietās, kur augi saplūst ar minerāliem (bieži redzams, ka daļa akmens ir noklāta ar šūnveidīgiem izaugumiem). Tomēr skaidru priekšstatu diemžēl nesanāca gūt. Esot viņi koku lielumā. Darbojas naktī. Saules gaismā pārvēršas akmenī (populāra lieta ir meklēt akmeņus, kas izskatās pēc sastingušiem troļļiem). Apmēram tā. Katrā ziņā Norvēģija mani ir apbūrusi, un gribētos tur atgriezties uz daudz ilgāku laiku. Tomēr tas diemžēl ir arī ar finansēm saistīts jautājums, jo zeme ir ļoti dārga. Negribas pat tagad domāt, cik varētu maksāt manis iztēlotais divu nedēļu velobrauciens pa rietumu krastu. Kā arī ļoti pozitīvas atmiņas man būs par Ellu un Krisu – tas nesavtīgais dāsnums, viesmīlība, sirsnība un jautrība ko viņi mums sniedza, bija pārsteidzošs vislabākajā nozīmē. Nevaru vien sagaidīt, kad viņus atkal satikšu, ceru jau šovasar, šoreiz ciemos pie manis (vismaz Ellu). Katrā ziņā – it kā tikai trīs dienas, tomēr ar ļoti spēcīgiem iespaidiem.

Nobeigumā – cenu liste:
alus - vislētākais 1,60 LVL par 0,5 L, normāli – 2,30 LVL
mazais Mars vai Snickers – 0,90 LVL
čipsi – 1,60 līdz 2,60 LVL (pakas gan tikai lielās)
degviela – apmēram 1,00 LVL par litru
vilcieni – nenormāli dārgi, labāk neskaitīt
brokoļi – lētāki nekā pie mums (jēij!)
maize – tāda, kas pie mums maksātu ap 0,60 LVL tur – ap 2,00 LVL
saldējums (vismazākais) – 0,85 LVL
suvenīri: māla trollis, maziņš – 9 LVL, magnēts – 3,50 LVL
stilīgi gumijas zābaki – 90 LVL
kāzu kleita – tikai četrreiz dārgāk
grāmatas – liela daļa ap/virs 30 LVL
CD – 17 LVL

Interesanta lieta par veikaliem – mazākā naudas vienība viņiem ir puse no kronas, tomēr veikalā cenas ir ar precizitāti līdz vienai simtdaļai no kronas. Kas notiek? Pie kases cena, protams, tiek noapaļota uz augšu. Plus pieskaitīts kaut kāds nodoklis. Plus vēl kaut kas. Un beigās tu 15 kronu vietā samaksā 20 un pat nesaproti, par ko. Nu ja – tas mani pārsteidza vairākas reize, diemžēl tieši tajās es čekus nepaņēmu, tā arī neuzzināju, par ko tur kas nāk klāt, vietējie ar’ nemaz nezināja, laikam nemaz nepievērš tam uzmanību. Un ieejot Rīgā pirmajā MaXimā, nopirku vislētāko alu, kāds tur bija, ar 0,34 LVL. Garšo pēc suņa urīna, bet vismaz cena ir atbilstoša!