Norvēģijas piezīmes. Larvika

Rozā krāsa atkal ir modē! Domāju, ka daudzi no jums ir redzējuši šo tiešām tik rozā reklāmu uz Rīgas ielu stendiem, kas rāda mums ungāru lētās aviokompānijas Wizz Air piedāvājumus lidojumiem no Rīgas, pateicoties kuras mājaslapas nejaušam manis apmeklējumam un zemo cenu ieraudzīšanai tika pieņemts diezgan spējš lēmums beidzot arī tiešām apciemot manās fantāzijās un alkās tik sen dzīvojošo valsti – Norvēģiju. Ticu, ka lielai daļai, izdzirdot šīs zemes nosaukumu, pirmās asociācijas ir tādi vārdi kā troļļi, fjordi, daba, dārgi un to dažādi sinonīmi un idejiski atvasinājumi. Uzreiz arī varu pateikt, ka taisnība vien ir – to visu tur var sastapt, ieraudzīt un izjust. Turpinājumā mazliet detalizētāk.

Kā jau minēju, nejauši ieejot mājaslapā un ieraugot zemās cenas, tika pieņemts lēmums doties uz Norvēģiju, kā arī atrasta līdzbraucēja Laumas personā. Pēc biļešu nopirkšanas (oficiālais nosaukums gala lidostai ir Oslo Sandefjord-Torp) sākumā tika domāts doties uz Oslo, bet izrādījās, ka (kā jau lētajām aviokompānijām) šī lidosta ir 100 km no Oslo, uz kuru pie tam mēs īsti neviens nevēlējāmies doties, līdz ar to nolēmām doties uz no lidostas vien 15 km attālo piekrastes mazpilsētu Larviku, kas bija gan finansiāli izdevīgāka, gan solījās būt arī ainaviskāka, ņemot vērā apsvērumu, ka es galvenokārt tiešām labāk izvēlos ceļot, aplūkojot dabu un kaut ko nomaļāku, nevis main stream tūristu skatu objektus un lielpilsētas. Vēlāk arī uzzinājām, ka šajā vietā arī dzimis Bertrands Narvesens, kas 19.gs. beigās izveidoja pie mums tik populāro Narvesen bodīšu tīklu. Tā kā, pašiem nezinot, paviesojāmies Narvesen dzimtenē. Nakšņot sanāca trīs naktis, tas tika darīts, protams, izmantojot tādas mājaslapas kā couchsurfing.org dāvātās iespējas (ātrais skaidrojums tiem, kas nezina – lapa, kurā cilvēki no visas pasaules izveido savu profilu, piedāvājot naktsmājas ceļotājiem, attiecīgi arī paši kad ceļo meklē naktsmājas pie vietējiem, kas šajā lapā ir reģistrējušies). Līdz šim esmu pie sevis uzņēmis salīdzinoši daudzus viesus no dažādām valstīm, pašam gan pirmo reizi sanāca palikt pie kāda cita (un ļoti veiksmīgi arī sanāca šoreiz atrast izguldītājus, jo jau pirmā meitene, kurai rakstīju, atbildēja, ka droši varam palikt).

Larvikā ieradāmies sestdienas rītā, uzreiz savu namamāti, Ellu, neatradām, bet pēc mazas pastaigas pa stacijas rajonu viņa tur jau sēdēja un varējām doties uz mājām, pa ceļam pirmo reizi iepērkoties norvēģu pārtikas veikalā, kas, kā vēlāk secināju, nebeidz un nebeidz pārsteigt apmulsušo latvju bāleliņu, konkrēti – mani. Ella ir mācekle podnieka amatā (kā izrādās – vienīgā visā Norvēģijā!), viņas pasniedzējs ir 67 gadus vecs sava veida bohēmista, hipija, mākslinieka un vienkārši patraka Skotijā dzimuša večuka apvienojums vārdā Kristofers (vai vienkāršāk – Kriss), pie kura Ella ne tikai mācās, bet arī dzīvo (kā viņa teica – viņš tai esot būtībā kā tēvs, kā ģimene), līdz ar to tur dzīvojām arī mēs (un dzīvo viņš veco ļaužu pansionātā, bet reāli tur viņam ir kā dzīvoklis – divas istabas, virtuve, vannas istaba, respektīvi, vairāk sanāk kā dzīvoklis mājā, kurā dzīvokļi ir tikai veciem cilvēkiem. Sweet. No tiem gan nevienu nesatikām). Lai vai kā – dzīvoklis ļoti jauks, daudz nekārtības, mākslas darbu, brīva atmosfēra – apmēram tāds, kādā es gribētu dzīvot, ja tikšu pāri savam pieradumam pie materiālajām vērtībām un ieaudzinātajam „pareizās dzīves” modelim. Apskatījām viņas un arī citas blakusesošās meistardarbnīcas, kurās darbojas gan podnieki, gan stikla pūtēji un arī citi daiļamatnieki, šajā vietā (kas reāli bija Larvikas muzejs) sanāca atgriezties vēl vairākas reizes.

Dienu pavadījām staigājot pa pilsētu, apmeklējām vietējā mēroga ikgadējo jauniešu talantu konkursu (apmēram kā Zelta talanti vai kā nu viņu tur sauc, tikai pilsētas mērogā), kurā uzstājās daudz tīņu – gan smieklīgi, gan diezgan labi, gan nenopietni, gan neveikli. Būtībā nekā tāda, protams, savu smieklu devu dabūjām, tiesa, divas apmēram septiņgadīgas meitenītes, kas spēlēja vijoli, ar saviem lociņiem aizskāra ne tikai vijoles, bet arī manas dvēseles visskaudrākās stīgas. Vakarā devāmies uz vietējo jauniešu burziņu, kurā ar’ sanāca iedzert un parunāties ar vietējiem jauniešiem (atkāpe uz iedzeršanas daļu – alus tur ir nu dikti dārgs, konkrēti– pats, pats lētākais alus 0,5 L skārdenē maksā 18 kronas, kas ir apmēram 1,60 LVL – manam lētajam latvieša prātam nu dikti milzonīga summa. Raksta beigās ielikšu arī citu preču cenu salīdzinājumu uzskatei un informācijai). Uzzinājām šo to par Norvēģiju, jauniešu ieradumiem utt., kā arī sapratu, kā viņi var tik labi dzīvot ar visām augstajām cenām. Piemēram, pēdējās klases skolēns, piestrādājot veikalā par krāvēju, stundā nopelna 120 kronas (kas ir apmēram 11 LVL), pie tam līdz noteiktam algas apjomam nav jāmaksā nekādi nodokļi, tātad šī sanāk neto summa. Nu vai nav jauki? Tad arī alus droši vien šķiet lēts...

Svētdienu bijām nolēmuši pavadīt pie dabas, tomēr dažādu iemeslu dēļ pirmo dienas daļu sanāca pavadīt jau minētājās meistardarbnīcās, tomēr pēcpusdienā arī devāmies ārpus pilsētas, pa ceļam baudot krāšņo Norvēģijas dabu un lauku ainavas. Daba ir tiešām gleznaina, mani visvairāk sajūsmināja gan paugurainais reljefs, gan daudzie akmeņi un klintis, kas tik ļoti dabīgi tiek iekļauti arī pilsētās (gan zem mājām, gan pie tām – skaisti). Vakaru pavadījām mājās, spēlējot kārtis un vienkārši atpūšoties.

Pēdējo dienu, pirmdienu, sākumā staigājāmies pa pašu pilsētu, bet nu tā ir tik maziņa, ka līdz diviem jau bijām visu apskatīšanās vērto jau apskatījuši. Tad nu radās ideja nopirkt vienreizlietojamo grilu, desas, dārzeņus un iet mežā piknikā. Kādu laiciņu pastaigājām pa vēl sniegoto mežu, līdz nonācām pie piemērota akmens, kurā tad arī uzlīdām, man pirmo reizi piknikojot uz normālas istabas lieluma akmens kāda paugura nogāzē. So much fun! Garās pastaigas nogurdināti devāmies mājās, kur pēdējo vakaru pavadījām vien starp kārtīm, tējām un sarunām, jo nākamajā rītā bija jāceļas puspiecos, lai dotos uz lidmašīnu un uzsāktu atpakaļceļu skaudrajā realitātē un ikdienā, no kuras jau tik veiksmīgi biju atradinājies... Tā nu ar no rīta cēlāmies, izbaudījām rudenīgi lietaino un miglaino pēdējo rītu Larvikā, atdevām kārtējo milzu summu par vilcienu (seši ar pusi lati par 20 min braucienu...), un drīz jau, dzelzs putnam nolaižoties, spērām kāju uz dzimtās zemes, kurā par spīti manām cerībām tomēr vēl nav iestājies pavasaris (lai gan sniega laikam ir mazliet mazāk, nekā bija aizbraucot).

Runāju ar vairākiem vietējiem par troļļiem, no kurienes gan radies stāsts par tiem un Norvēģiju. Īsti neviens atbildēt nemācēja, tomēr Kriss pateica interesantu lietu – troļļi dzīvo kontrastu teritorijās, kāda Norvēģija tieši ir (daudz kalnu mijas ar ieplakām, piemēram). Kā arī – viņi dzīvojot vietās, kur augi saplūst ar minerāliem (bieži redzams, ka daļa akmens ir noklāta ar šūnveidīgiem izaugumiem). Tomēr skaidru priekšstatu diemžēl nesanāca gūt. Esot viņi koku lielumā. Darbojas naktī. Saules gaismā pārvēršas akmenī (populāra lieta ir meklēt akmeņus, kas izskatās pēc sastingušiem troļļiem). Apmēram tā. Katrā ziņā Norvēģija mani ir apbūrusi, un gribētos tur atgriezties uz daudz ilgāku laiku. Tomēr tas diemžēl ir arī ar finansēm saistīts jautājums, jo zeme ir ļoti dārga. Negribas pat tagad domāt, cik varētu maksāt manis iztēlotais divu nedēļu velobrauciens pa rietumu krastu. Kā arī ļoti pozitīvas atmiņas man būs par Ellu un Krisu – tas nesavtīgais dāsnums, viesmīlība, sirsnība un jautrība ko viņi mums sniedza, bija pārsteidzošs vislabākajā nozīmē. Nevaru vien sagaidīt, kad viņus atkal satikšu, ceru jau šovasar, šoreiz ciemos pie manis (vismaz Ellu). Katrā ziņā – it kā tikai trīs dienas, tomēr ar ļoti spēcīgiem iespaidiem.

Nobeigumā – cenu liste:
alus - vislētākais 1,60 LVL par 0,5 L, normāli – 2,30 LVL
mazais Mars vai Snickers – 0,90 LVL
čipsi – 1,60 līdz 2,60 LVL (pakas gan tikai lielās)
degviela – apmēram 1,00 LVL par litru
vilcieni – nenormāli dārgi, labāk neskaitīt
brokoļi – lētāki nekā pie mums (jēij!)
maize – tāda, kas pie mums maksātu ap 0,60 LVL tur – ap 2,00 LVL
saldējums (vismazākais) – 0,85 LVL
suvenīri: māla trollis, maziņš – 9 LVL, magnēts – 3,50 LVL
stilīgi gumijas zābaki – 90 LVL
kāzu kleita – tikai četrreiz dārgāk
grāmatas – liela daļa ap/virs 30 LVL
CD – 17 LVL

Interesanta lieta par veikaliem – mazākā naudas vienība viņiem ir puse no kronas, tomēr veikalā cenas ir ar precizitāti līdz vienai simtdaļai no kronas. Kas notiek? Pie kases cena, protams, tiek noapaļota uz augšu. Plus pieskaitīts kaut kāds nodoklis. Plus vēl kaut kas. Un beigās tu 15 kronu vietā samaksā 20 un pat nesaproti, par ko. Nu ja – tas mani pārsteidza vairākas reize, diemžēl tieši tajās es čekus nepaņēmu, tā arī neuzzināju, par ko tur kas nāk klāt, vietējie ar’ nemaz nezināja, laikam nemaz nepievērš tam uzmanību. Un ieejot Rīgā pirmajā MaXimā, nopirku vislētāko alu, kāds tur bija, ar 0,34 LVL. Garšo pēc suņa urīna, bet vismaz cena ir atbilstoša!