Vilnius Challenge 2010

Aprīļa beigās, ložņājot pa mājaslapu http://www.izkusties.lv, kas apkopo dažādus pasākumus piedzīvojumus alkstošiem ļautiņiem, pamanīju sacīksti ar nosaukumu Vilnius Challenge 2010. Palasīju tuvāk, aizrāva pārbaudījumu dažādība, kā arī makten zemā dalības maksa (20 LVLno komandas, divi dalībnieki), arī Viļņā sen nebija būts (un šī bija laba iespēja atsvaidzināt savas savītušās stopēšanas iemaņas) un gribējās pamēģināt kaut ko jaunu, līdz ar to visi faktori nosvēra lēmuma pieņemšanas kausus par labu braukšanai. Sacīts – darīts! Pieteicos, pēcāk arī atradu līdzbraucēju Madaras personā un aizvakar arī devos šajā izaicinājumā. Par to, kā tad tur gāja, mazliet sīkāk.



Piektdienas rītā tikāmies pie Baložu pagrieziena, lai sāktu stopēt. Nokavēju mazliet, bet arī tikai mazliet, jo vien mašīna mani pa ceļam piedāvāja pavest. Pasmējāmies, cik jocīgi un nereāli būtu nostopēt mašīnu uzreiz līdz Viļņai, ko, protams, arī izdarījām – vīrietis teicās vest mūs līdz Bauskai, bet sarunas raisījās, mēs laikam izcīnījām uzticību un viņš atklāja, ka brauc uz Viļņu, kurp mūs arī aizveda, līdz ar to ieradāmies tur kādas trīs stundas agrāk nekā plānots. Burvelīgi! Aizgājām pēc saviem sacensību numuriem un tad devāmies uz baltkrievu studentu komunālo dzīvokli, kur arī bija plānots abas naktis palikt. Vienkārši divas meitenes bija ciemos pie manis martā, tagad es devos pie viņām. Dots devējam atdodas. Atpūtāmies un devāmies mazā ekskursijā pa Viļņu, pa ceļam arī ieraudzījām pāri Nērejai (Viļņas lielākā upe) pārstieptas troses ap 200 m garumā, kas nu makten atbilda vienai no mūsu disciplīnām– būs jālien pāri! Superīgi! Paguvām mazliet nožēlot savu likteni, tomēr vienojāmies, ka nav ko baidīties no lietām, līdz brīdim, kamēr tiešām ir jābaidās. Simple as that! Devāmies mājās atpūsties un likties uz auss, lai iekrātu spēkus sestdienas pārbaudījumiem.



Piecēlāmies, paēdām brangu brokastu un devāmies uz velo īri, jo no Rīgas savus spēkratus, protams, nevedām. Pa 6 LVL dabūjām tos uz visu dienu, nebija gan nekādi MTB, vairāk kaut kāds mikslis starp to un pilsētas velo, tomēr tā kā velo posmi nebija dikti gari, nebija ne vainas, lai gan ar savējo, protams, būtu bijis ērtāk un labāk. Tad nu arī devāmies uz startu, kas bija paredzēts 13:00. Starts bija uz salīdzinoši neliela tilta, kas, visiem dalībniekiem skrienot tam pāri, manāmi šūpojās, raisot lokāli apokaliptiskas fantāzijas par tā sabrukšanu un mūsu ķermeņu atdošanu spējās Nērejas straumes varā, tomēr nekas tāds nenotika, un varējām mierīgi (salīdzinoši) doties pirmajā posmā – kājām mazliet pa pilsētu. Pēc pusotra km pienāca nākamais posms – peldēšana pāri upei. Tā kā tika izmantotas virves + glābšanas vestes, tad vairāk sanāca tāda pārvilkšanās pāri, tomēr manu visnotaļ panisko baiļu no ūdens un ūdensnecaurlaidīgas somas trūkuma dēļ (nu dikti negribējās izpeldināt abus telefonus, pases, fotoaparātu un naudu) šo posmu izlaidām. Tālāk – aiziet uz velo, kur vismaz jutāmies kā savā stihijā. Tādā veidā bija jāatrod trīs kontrolpunkti, ievedot mūs nākamajā posmā, kas, šķiet, bija viens no grūtākajiem, ja ne pats, pats – orientēšanās atkal kājām pa ļoti kalnainu mežu, vadoties pēc topogrāfiskās kartes, kuru lasīju, šķiet, otro reizi mūžā. Gāja grūti, vienu punktu bez citu komandu palīdzības laikam pat nebūtu atraduši (nu vai vismaz dikti ilgi meklētu), bet nu viss beidzās, protams, labi. Pazemes posms bija tāds nekāds, jo izpaudās vien ar ieiešanu slapjā ap 150 m dziļā tunelī un atpakaļ. Nekā īpaša. Atpakaļ uz velo, ar kuru tagad bija jāveic jau lielāks gabals cauri parkam. Arī nekā īpaša, tikvien kā organizatoru viltība gan meža, gan asfaltētus ceļus kartē atzīmēt vienādā krāsā – sākumā dikti apmulsināja. Devāmies atpakaļ uz starta punktu, kur gaidīja nākamais posms, kas vienlaikus gan raisīja interesi, gan bišku bailes – jau pieminētā upes šķērsošana pa virvi. Te nu sanāca tā, ka virvju bija tikai desmit un viss process bija salīdzinoši lēns, kas nozīmēja komandu stāvēšanu rindā, kas paņēma ap 40 min laika (kas pie tam tika skaitīts kopējā finiša laikā). Akmens organizatoru dārziņā, bet – ko padarīt. Citi gaidīja pat ilgāk nekā mēs. Arī pats posms izrādījās ne tuvu tik traks kā mūsu pārdrošajās fantāzijās. Šķērsošana notika ar leņķi uz leju, kas nozīmēja divu trešdaļu noslīdēšanu pēc inerces un tik pēdējo vajadzēja veikt, pašam velkoties ar rokām. Nu nekā īpaša, bet vismaz kaut kas agrāk nedarīts. Kā nākamā atkal bija orientēšanās pa pilsētu (visgarākā), kas aizveda līdz pēdējam aktīvajam posmam – laivām. Par laimi divas dienas iepriekš jau Latvijā bija pilsētas medību laivu posms, kurā tad iepazinām, kā aprīkoties ar šo verķi, citādi nez kā būtu bijis, jo pirmie daži simti metru bija pa ātru un agresīvu upīti ar pāris krācēm un viļņiem. Tiesa, tiekot uz lielās un mierīgi straujās Nērejas ūdeņiem, laivu posms jau pārvērtās par tādu pirms-finiša relaksāciju, tomēr, protams, airējām, cik vēl spēka bija, rezultātu arī gribējās maksimāli labu. Un kā pats pēdējais bija rāpšanās vertikālajā sienā, ko arī nebiju nekad darījis, bija interesanti (te arī sanāca stāvēt ap 20 minūtēm rindā). Nu un tad jau smaidu sejā finišējām ar oficiālo kontrollaiku 5 h 22 min, no kā gan mēs paši sev skaitām stundu nost, kas tika patērētas vienkārši stāvot rindās uz virvju posmiem. 4 ar pusi stundas – ir ok, sākuma mērķis gan bija 4 stundas, bet nu tas tika izvirzīts, nebalstoties gandrīz ne uz ko, tāpēc skumt nav par ko. Tika iegūtas spilgtas emocijas un vērtīga pieredze (un atkal atnāca atklāsme, ka, ja velo, laivas vēl ir ok un tos varu veikt diezgan labi, tad skriešana man ir ļoti sliktā līmenī, nav izturības, vajadzētu trenēties šajā ziņā. Žēl tik, ka dikti nepatīk skriet...). Pēcāk devāmies mājās, iedzērām leišu alu par godu sev un devāmies gulēt, lai šodien celtos jau septiņos un stopētu atpakaļ mājās.



No rīta atvadījāmies no mūsu jaukajām izmitinātājām un devāmies uz ceļa, lai uzsāktu mājupceļu. Gaidījām to grūtāku nekā turpceļu, kas, protams, arī piepildījās. Ar divām mašīnām diezgan ātri tikām no Viļņas kādu gabalu ārā, tad gan stundu nekā, bet pēc tam tikām līdz punktam ap 100 km no Rīgas pie strausu mini zoo, kur tikām izmesti arī pirms trijiem gadiem, kad stopējām no Viļņas (vēsture atkārtojas), kur iestrēgām uz divām stundām. Kad jau sāka uznākt liels apnikums un vēlme dabūt mašīnu nu kaut vai līdz Bauskai, no kuras tad brauktu ar autobusu, protams, kā vienmēr atnāca glābiņš, kas (arī kā vienmēr) izrādījās labāks nekā cerēts – mašīna, kas teicās vest mūs līdz Rīgai. Tiesa, komplektācija bija makten interesanta. Pirmkārt, tas bija latviešu taksis (mēs joprojām bijām Lietuvā), kas arī, kā izrādījās, brauca no Viļņas (vēsture atkārtojas vēlreiz – kad pirms 3 gadiem stopējām no Viļņas, arī pēdējā mašīna, kas mūs ieveda Rīgā bija taksis! Manuprāt, diezgan reti sastopama parādība, lai šādi sakristu, bet nu – visādi notiek. Laikam zīme). Iekšā bija divi krievu vīrieši labākajās tradīcijās (ar ko es domāju apģērbu un attieksmi). Tāds nu arī izvērtās mūsu mājupceļš – dzerot alu (tiesa, izņemot šoferi, šajā jautājumā viņš bija apzinīgs), elpojot cigarešu dūmus, pilnā skaļumā klausoties krievu klucenieku (mans jaunvārds, saliekot kopā vārdus „klubu tucenieks” – man patīk), papildinot savu trīsstāvīgo lamu vārdu krājumu un uzturot dažāda līmeņa sarunas. Bet nu – fui, fui, fui, aizspriedumus projām. Kā cilvēki viņi bija ļoti jauki, izmaksāja mums konfektes, kā arī Iecavā nopirka pudeli „Zolotoi Aist” brendija, kuru trijatā (izņemot šoferi, protams) arī līdz Rīgai ātrā tempā iztukšojām, galamērķī nonākot diezgan reibstošā stāvoklī. Nu un pēc tam tad arī kājām devos mājās, kur veiksmīgi ierados ap septiņiem vakarā.


Palikušas ir spilgtas emocijas par šo visādi aizraujošo pasākumu, esmu atcerējies, kā tas ir - stopēt (un nevaru jau sagaidīt vasaras vidu, kad to darīšu pa Eiropu), kā arī vienkārši labi pavadīts laiks. Vasaras piedzīvojumu sezonu varētu ar šo pasludināt par atklātu! Vēl tik daudz kas, ko darīt - velo brauciens pa Latviju, stopēšanas sacensības, kāds festivāls, stopēšana pa Eiropu. Būs jautri!