Stopēšanas sacensības jeb Zemgale eXtreme

Pirms četriem gadiem rīkojām stopēšanas sacensības pa Latgali un Vidzemi (apraksts šeit: http://www.draugiem.lv/blogs/?pid=1206915), jau pagājušogad radās vēlme to atkārtot, tomēr nesanāca, bet nu šogad, pateicoties arī citu cilvēku interesei par šo pasākumu, tas beidzot tika atkārtots. Ātri par ideju – visi dalībnieki sadalās pāros, aizbrauc uz vienu konkrētu starta punktu, lai pēc tam trīs dienas ar stopiem brauktu pa Latviju, uzvar tā komanda, kas šo dienu laikā ir apmeklējusi visvairāk apdzīvotu vietu – pilsētu, ciemu, par pierādījumu izmantojot bildi pie vietas nosaukuma, bet der arī citi, piemēram, čeks.

PIRMĀ DIENA

Pirmdienas rītā satikāmies autoostā, kopā trīs pāri (par 50% vairāk dalībnieku nekā pagājušo reiz – HELL YEAH!) – Elīna ar Lauru, Anna ar Ati un Es ar Daci, lai visi kopā dotos uz Dobeli (lasīt ar īso „o”, kā vārdā Oskars), kas tika izvēlēta kā starta punkts sacensībām. Pa ceļam vēl izdomājām papilduzdevumus – 1 p par katru veikalu ar nosaukumu „Veikals”, 0.1 p par katru Face in Place, 0.2 p par katru bildi ar govīm, atrodoties ne tālāk kā viena metra attālumā no govs, kā arī pasmējāmies, ka punkti jādod arī par katru videomateriālu, kur vismaz 10 sekunžu garumā kāds no mums brauc ar traktoru. Nu un pati apdzīvotā vieta dod 2 p. Noteikumi skaidri un dodamies uz ceļa – Atis ar Annu uz Sabiles pusi, Elīna ar Lauru – uz Tērvetes, es ar Daci savukārt uz Īles autobāni (lai saprastu ironiju, paskatieties kartē, kāda izmēra ceļš tas ir). Ceļš (kurš pat bija asfaltēts sākumā), protams, bija tukšs, modinot mūsos nebeidzamu sajūsmu. Tomēr lai kā arī nebūtu, pirmo mašīnu dabūjām gandrīz uzreiz (līdzīgi kā pirms četriem gadiem) un ātri tikām uz Īli. Kāpjot mašīnā, kā mūzika manām ausīm bija skaļa plīstoša apģērba skaņa manas kājstarpes rajonā, pēc situācijas izpētes secināju, ka mani šorti nu ir ieguvuši ļoti lielu ventilācijas atveri tam visinteresantākajā vietā. Laikam lieki piebilst, ka diega ar adatu līdzi nebija, kā arī šis bija mans pirmais ceļojums mūžā, kurā nebiju paņēmis līdzi nevienas citas bikses. Ak, Mērfij...! Tajā mēs sapratām, ka labi nav, jo Īle, izrādās, ir apdzīvota vieta ar piecām mājām un absolūti nekādu satiksmi. Tā nu mūsu stopēšana izvērtās par trīs stundu pārgājienu pa grants ceļu, spīdot saulei un temperatūrai esot pie 30 grādiem, kura laikā mums garām pabrauca divas mašīnas. Kopā 15 km. Kad noieti bija ap 10, mūs beidzot paņēma mašīna (kvalitātes ziņā jau nav ko sūdzēties – nemaz ne tik bieži ir tā, ka paņem jau trešā mašīna...), kas aizveda līdz Lielaucei, kur arī pielīdām pie ezera mazliet veldzēt savas nogurušās miesas. Devāmies tālāk atkal uz kaut kāda gandrīz tukša ceļa, kur mūs gan atkal ļoti veiksmīgi paņēma jau pirmā mašīna, kurā mums abiem ar visām mantām vajadzēja ietilpt uz viena priekšējā sēdekļa, aizveda mūs uz Auci, kur mazliet papildinājām produktu krājumus, kā arī es devos meklēt adatu ar diegu, lai kļūtu piedienīgāks. Protams, ka lielākā daļa veikalu strādā līdz 18:oo, bet mēs tur ieradāmies pusseptiņos, līdz ar to viss, ko dabūju, bija divas spraužamadatas no laipnas aptiekāres. Nu jebkurā gadījumā labāk nekā nekas. Devāmies projām no Auces, kur gan sanāca mazliet pastāvēt, līdz mūs paņēma divas jaukas meitenes, pa ceļam paķēra vēl trešo un brauca peldēties, piedāvājot arī mums, no kā, protams, neatteicāmies, jo vēlme pēc ūdens bija (kā arī cerības uz to bija zudušas pirms tam), līdz ar to vismaz smagās pirmās dienas noslēgums tika pavadīts uz pozitīvas nots. Ieguvām savas pirmās fanes, atvadījāmies un pirmo dienu pabeidzām Bēnē, pie kuras esošajā pļavā arī uzslējām telti, lai ieslīgtu ļoti saraustītā miegā, klausoties trokšņus, kas varēja nākt tiklab no kāda putna, mežacūkas, kā no kāda par izmirušu uzskatīta dzīvnieka vēl no mezolīta laikmeta.
OTRĀ DIENA

Pamodāmies, piecēlāmies un izgājām uz šosejas, makten drīz jau dabūjām pirmo fūri, kas mūs aizveda līdz Kroņaucei, pa ceļam vēl piestājot pie citas vietas, lai varam nofotografēties. Pēc tam devāmies uz Tērveti, tiesa, mazliet iestrēgām. Sāka smidzināt, sāka līt un vienā brīdī sāka arī gāzt. Jau paķērām mantas, lai dotos slēpties zem koka, tomēr tālumā pamanījām, ka izgriežas viena mašīna, mana sievietes intuīcija sāka nelabi kliegt un, kļūstot arvien slapjāki, tomēr nolēmām to sagaidīt. Protams, ka mašīna apstājās un ieveda mūs Tērvetē, kur paņēmām kartes (jo manējās sāka kļūt nelietojamas), devāmies tālāk uz Lietuvas pusi, jo viens no uzdevumiem bija, ka obligāti ir jābūt vismaz trim vietām Lietuvā. Dacei gan nebija pases, bet nu tā kā ir Šengena, nospriedām, ka būs jau labi. Salīdzinoši ātri tikām līdz Lietuvai, ņemot vērā, ka tas atkal bija gandrīz tukšs lauku ceļš, kur robežu šķērsojām Žagarē, kas šķita ļoti jauka un piemīlīga pilsētiņa ar vienkārši burvīgām, mazām mājiņām. Tālāk devāmies uz šoseju, lai dotos uz Jonišķiem, drīz arī paņēma jauks lietuvietis, kas arī izmeta pāris mazus līkumus, lai nogādātu mūs ērtākā vietā. Tā kā Lietuvā jau trīs pilsētas bija (pa ceļam bijām arī Skaistgyrī), nolēmām doties atpakaļ Latvijā pa salīdzinoši lielu šoseju, kur bija arī pietiekami intensīva satiksme (šķiet, visintensīvākā no visām). Tas, protams, nozīmēja tikai to, ka iestrēgām uz divām stundām, mašīnas vienkārši nestājās. Pēc divu stundu sēdēšanas nolēmām, ka sēžam melnajā punktā un jāpaiet līdz nākamajam kokam. Liels bija smaids mūsu sejās, kad pēc noietiem desmit metriem mums apstājās jau pirmā mašīna ar sievieti, kas pat parasti stopētājus neņem, bet mēs izskatījāmies uzticami. Atkal rodas jautājums, vai tādi melnie punkti tiešām eksistē, pat pieņemot, ka visa šoseja vizuāli ir vienāda...? Nolēmām braukt līdz Elejai, drīz jau bija pamestais robežkontroles punkts, izbraucām tam cauri un tad mūsu, it īpaši droši vien Daces, sirdis pamira – nozibsnī zizlis un mūsu mašīna pēc robežsarga aicinājuma apstājas, viņš pienāk klāt un lūdz uzrādīt mūsu pases. Na- na- nā! Izrādās, ka par šitādu joku – izbraukt no valsts bez pases – pienākas protokola aizpildīšana un naudas sods līdz 250 LS. Nav slikti. Sarunas raisās, es cenšos tēlot, ka esmu pārpratis Šengenas būtību, garastāvoklis laikam labs un negribas, šķiet, protokolēt jaunieti (latvieti, kas atgriežas Latvijā), līdz ar to tiekam tomēr palaisti un Dace ietaupa 250 latus. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, var teikt, ka kopš šī brīža, šķiet, veiksme vairāk vai mazāk bija ar mums, nu vismaz nenotika nekas neveiksmīgs, līdz ar to ceļojuma otrā puse bija mazāk melna. No Elejas devāmies uz Bausku, pa ceļam paķerot vēl Sesavu un Pilsrundāli. Jāsaka paldies puisim, kas mūs Pilsrundālei izveda cauri un nogādāja uz autobusa pieturu aiz tās, jo mēs bijām domājuši stāvēt uz ceļa pirms tam. Sākās brutāla lietusgāze, ja būtu bijuši uz ceļa, caurcaurēm slapji būtu sekunžu 10 laikā. Pieturā sēdēja kāds vīrietis, pie kura pēc kāda laika piestāja tukšs autobuss. Viņš iekāpa un aicināja arī mūs. Nu neko, kāpām iekšā un braucām uz Bausku. Tur mūsu autobuss piestāja vienā vietā un mūs ielenca ap 15 strādnieku. Mēs izkāpām, viņi iekāpa. Bauskā veikals un tad devāmies ārā, lai dotos uz Bārbeli. Bažas radīja ne pārāk lielais ceļš, bet nu ko padarīt. Drīz jau tikām pie auto, kas gan uz turieni nebrauca, bet nu mūsu dēļ bija gatavs izmest līkumu cauri, līdz ar to vakarā nonācām Bārbelē, kur arī meklējām naktsmājas. Tā kā visas zemes likās kādam piederošas, noskatījām saimnieku un devāmies prasīt, vai drīkstam sliet telti. Saimnieki bija ļoti atsaucīgi un teica arī, ka, ja ir stiprs lietus, varam gulēt siena šķūnī. Tā kā sāka līt, nolēmām uzreiz arī tur doties. Šķūnis bija silts un mīksta siena pilns, kas solīja ciešāku otro nakti, vienīgi vajadzēja pārvietoties ar sapiera precizitāti, jo visapkārt bija makten daudz pļeku. Pēcāk arī atnāca paši saimnieki, kas ļoti laipni atnesa mums karstu ūdeni, tēju un arī vakariņas, diemžēl tā kā abi ar Daci esam veģetārieši, no ceptās gaļas sanāca atteikties. Bet nu saņemot tādu laipnību, manī vienmēr atgriežas ticība gan Latvijai, gan cilvēcei. Uzslējām telti un devāmies gulēt.

TREŠĀ DIENA

Pamodāmies, sapakojāmies, piefiksējām, ka zem telts tomēr viena pļeka ir bijusi un atstājusi uz pamatnes glīšu pleķi, bet nu neko. Ejot ārā no šķūņa, uz atvadām ieminu labo pēdu zem siena paslēptā pļekā (nepārprotiet – ne jau speciāli iekāpu). Devāmies uz ceļa un drīzi vien arī dabūjām mašīnu līdz Vecumniekiem. Tad ar fūri līdz Baldones pagriezienam un pa vidu arī nākamā mašīna ieveda mūs Baldonē. No turienes nolēmām doties uz A7 un tad uz Iecavu un Jelgavu, ko arī diezgan sekmīgi realizējām. Mašīnas vairs ilgāk par minūtēm 15 jāgaida nebija un veiksmīgi tikām līdz Iecavai, no kuras pa pamazu šoseju ar nākamo fūri jau līdz Garozai. Tur tikām pie priekšpēdējās pasākuma mašīnas, kas bija arī viena no interesantākajām – mūsu vecuma puisis, kas savāc akumulatorus pārkausēšanai. Tā nu sēdējām aizmugurē uz akumulatoriem un izbaudījām makten ātru braucienu. Kā arī puisis mums ļoti palīdzēja un aizveda uz, šķiet, sešām apdzīvotām vietām ap Jelgavu ļoti īsā laika posmā. Tajā brīdī jau sapriecājāmies par gaidāmo uzvaru ar šādu veiksmi. Sazvanījāmies ar citām komandām, kura jau bija Rīgā vai tuvu tai, līdz ar to izlēmām finiša laiku pārcelt agrāk un paši arī devāmies uz Rīgu. Tad gan, pēdējo mašīnu gaidot, nostāvējām vairāk par stundu (cik „neparasti”), beigās tikām pie auto ar vācu numura zīmi, kur iekšā bija latviešu puisis. Kā izrādījās – Vācijā spēlējošs Latvijas izlases handbolists. Piecos bijām Rīgā un devāmies uz bāru pasēdēt, iedzert alu, klausīties citu komandu stāstos un noskaidrot uzvarētāju. Līdz ar to pasākums bija beidzies.

Mums bija savāktas 27 pilsētas, viena govs, ap desmit faces in places un vairāki veikali. Tas jau bija par 10 pilsētām vairāk nekā pirms četriem gadiem, līdz ar to jutāmies, ka varētu pat uzvarēt. Līdz brīdim, kad bildes sāka rādīt abas konkurentu komandas... Annai ar Ati – 68 apdzīvotas vietas, Elīnai ar Lauru – 62. Seju un veikalu gan vairāk bija Elīnai ar Lauru (tiesa, Annai ar Ati bija vairāk govju, kā arī divi videomateriāli, kur viņi tiešām brauca ar traktoru(!), un bilde ar Eifeļa torni un lietuviešu ceļu policistiem), tomēr ar to nepietika, līdz ar to par uzvarētāju ar tikai 2.4 punktu pārsvaru (kas uz šādu punktu skaitu ir ļoti, ļoti maz) kļuva Anna ar Ati, otrajā vietā atstājot Elīnu ar Lauru un trešajā ļoti, ļoti daudz punktu attālumā (lai piedod mums mūsu fani!) – mani un Daci. Tā kā nedarījām to uzvaras pēc, tad nekāda sarūgtinājuma, protams, nav, bet nu vismaz es tiku ļoti pamatīgi pārsteigts ar to, ka ir iespējams savākt TIK daudz apdzīvotu vietu! Pie tam Annai ar Ati pat īsti negāja stopēšana, vismaz tā viņi teica. Katrā ziņā – pasākums ir noslēdzies, bija interesanti, bija jautri, bija arī citādāk, kas ir tikai normāli, palikušas ir spilgtas emocijas un skaistas atmiņas, bildes var aplūkot albumā. Rudenī un/vai nākamvasar atkārtosim! Vasaras piedzīvojumi, šķiet, pa īstam sākas – rīt uz Fonofest, pēc tam uz Jāņa rīkoto Survival Camp (šeit info, varat droši pieteikties: http://www.draugiem.lv/blogs/?pid=7146418) un tad jau uz divām nedēļām stopēt prom uz Eiropu un tas viss tikai jūlijā, nerunājot par augustu. Būs jautri!