Zviedrijas piezīmes. Linčepinga un Norčepinga

Februāra vidū neilgi pēc Norvēģijas brauciena izplānošanas radās iedvesma aizdoties arī uz viņu kaimiņzemi – Zviedriju. Sacīts – darīts, un biļetes tika iegādātas, kas nozīmēja, ka marta beigās un aprīļa sākumā četras dienas ar Ingu pavadījām šajā izteikti multikulturālajā zemē. Apraksts droši vien nebūs īpaši garš, jo nekas Tāds piedzīvots netika, tomēr centīšos izteikties ar pietiekami daudz izteikti hiperbolizētām metaforām, lai jums, mani dārgie lasītāji, būtu gana interesanti.

Tātad – ceļojuma oriģinālais plāns bija visas četras dienas (no 29. marta līdz 2. aprīlim) pavadīt Stokholmā. Makten daudz dažādu iemeslu dēļ plāni mainījās radikāli un beigās mēs pirmās divas dienas pavadījām Zviedrijas piektajā lielākajā pilsētā Linčepingā, bet pēdējās divas – Norčepingā. I mean – kāpēc gan ne? Namatēvu (turpmāk gan šajā, gan citos ierakstos lietošu no angļu valodas barbariski pārņemtu vārdu „hosts”, jo tas namatēvs man īpaši nesmeķē, atvainojiet, ak!) Linčepingā gan atradām tikai pēdējā brīdī, galvā jau izplānojot potenciālos nakts pavadīšanas variantus, piemēram, jau par klasiku kļuvušo Parka Soliņu, tomēr beigās hosts bija un dabūjām gulēt uz diviem mazliet ieslīpiem ādas dīvāniem.

Pirmdienas vidū ielidojām Skavsta lidostā, kas no Linčepingas ir ap 100 km, līdz ar to bijām plānojuši braukt ar vilcienu līdz turienei. Izrādījās, ka autobuss ir lētāks, tad nu ar to ar pēc pusotras stundas bijām galamērķī apmēram septiņos vakarā. Atlika tikai tāda atrakcija kā tikt līdz hosta mājai, kuras aptuveno atrašanās vietu es divas minūtes pirms iziešanas no mājām paguvu uzgūglēt. Par laimi mums, daļa Eiropas valstu ir tik attīstītas, ka viņiem autobusu pieturās ir pilsētas karte vai vismaz autobusu shēma, ar ko lielākoties pietiek, lai atrastu to, kas nepieciešams. Tā nu arī mazliet pamaldījušies un ceļā pavadījuši divreiz vairāk, nekā normāli būtu nepieciešams, ap deviņiem vakarā ieradāmies mājīgā dzīvoklī, kur mūs sagaidīja mūsu hosts Semjuels un divi viņa kaķi (melns un balts) vārdos Pikselis un Antrakss (jo Semjuels ir, citēju, „computer geek”, bet viņa saderinātā – medicīnas studente). Uzreiz jāsaka, ka atšķirībā no Norvēģijas brauciena, kur mūsu hoste Ella pavadīja lielāko daļu laika ar mums, vadājot apkārt utt., Zviedrijā abi hosti bija diezgan aizņemti un lielākoties mēs bijām paši par sevi (it īpaši Linčepingā).

Tā nu visu otrdienu pavadījām staigājot pa Linčepingu un tēlojot tūristus, meaning, apskatot visu, ko vien var apskatīt, un knipsējot bildes. Pa dienas vidu konstatējām, ka paēst kādā ēstuvē nav Latvijas studenta budžetam pieņemami, līdz ar to veidojām paši savas kombinācijas no vietējā Supergeto (kuru tā arī sauca – Netto) sapirktajiem produktiem. Pēc tam arī sanāca pusatlūzt uz parka soliņa, kurā ieguvu aprīlim neraksturīgu sejas iedegumu... Vakara daļu pavadījām, blandoties pa vietējiem mežiem un velotakām, līdz noguruši pārradāmies mājās, lai pusspēkā aizvadītu otro vakaru Linčepingā, kurā pavadīt mums sanāca vēl arī trešdienas pirmo pusi, apskatot vietējo brīvdabas muzeju, ka būtībā bija pilsētas vecākā daļa, ar daudz mazām sarkanām mājiņām un bodītēm tajās. So cute. Dienas vidū devāmies projām, lai ar vilcienu dotos uz Norčepingu, pēc hostu ieteikuma biļetes nepirkām, jo bija ļoti liela iespēja veiksmīgi aizbraukt „pa zaķi”.

Linčepinga atmiņā paliks kā pilsēta, kas mani padarīja savā ziņā skaudīgu (ko vispār nav nemaz tik viegli izdarīt). Būtībā ar divām lietām. Pirmā ir īpaši sakārtotā velo sistēma – tā vien liekas, ka pilsētā visi brauc ar velo, jo riteņbraucēju tur r ļoti daudz, kā arī visai pilsētai cauri vijas veloceliņi visos iespējamos virzienos. Kā arī pie katras iestādes ir ļoti daudz velostāvvietu, daudzās vietās pat ar speciālu tam izveidotu nojumi. Kā arī riteņus neviens nezog, cilvēki sliktākajā gadījumā saslēdz kopā rāmi ar riteni, lai neviens nevarētu aizmīties, doma, ka kāds varētu aiznest nevienam pat neienāk prātā (un daudzi velo pat stāv vispār nepieķēdēti). Būtu mums tā... Otrā (kas gan droši vien ir raksturīgs visai valstij, ne tikai Linčepingai, bet tomēr) ir studiju sistēma – kamēr tu studē, tev valsts katru mēnesi maksā naudu (laikam bija 2500 EUR/mēn) vienkārši lai tu varētu dzīvot (apmēram kā mums ir studējošā kredīts). Tas, protams, izveidojas kā kredīts, bet, kā teica, lielākajā daļā gadījumu ir ļoti viegli dabūt labu darbu pēc studijām un to kredītu īsti nemaz nejūt pēc tam. Šajā gadījumā mani ieskaudināja ne jau tieši naudas fakts (ne jau naudā un par to nopērkamajās mantās ir laime), bet tieši tas, ka, sākot studijas, tu esi materiāli nodrošināts un vari pilnībā nodoties studijām, neiespringstot par to, kā izdzīvot (un studiju viņiem ir daudz, katru darbadienu no deviņiem līdz sešiem, gadās arī svētdienās visu dienu nostudēt). Nu ja, mēs vismaz iemācāmies cīnīties par savu eksistenci...

Līdz Norčepingai veiksmīgi nokļuvām nesamaksājuši (kā vēlāk piefiksēju, tur vispār ir ļoti viegli izvairīties no dažādām maksām, eh, nabadzīgas post-padomju valsts iedzīvotāja domāšana...), kur uzreiz arī satikām savu hostu un devāmies pie viņiem taisīt pusdienas. Vakarā mazliet pastaigājām pa pilsētu, bet nu neko daudz.

Ceturtdienu pavadījām līdzīgi kā Linčepingā – staigājot visu dienu pa pilsētu (netipiski veiksmīgi bija tas, ka abas staigājamās dienas bija ar vislabākajiem laika apstākļiem). Šeit gan mūsu hosti parūpējās mums izstāstīt par visām apskates vērtajām vietām; kas priecēja tieši mūs bija muzeju un mākslas galeriju esamība, jo Linčepingā neko tādu neatradām. Tā nu arī blandījāmies, pēcpusdienā izmantojām unikālu iespēju iepirkties Zviedrijas alko-bodē (jo viņiem alkoholu pārdod tikai viena tipa konkrētā alkohola veikalā) un vakarā sadzērām ar mūsu hostiem, aizvadot makten līksmu un jestru vakaru, spēlējot kārtis un stāstot īpatnējas lietas par savām valstīm (izrādās, ka somi domā, ka visi zviedri ir geji. Kad viņiem jāizskaidro, kā tad šī valsts neizmirst utt., atbilde ir tik pašsaprotama – vienkārši no citām valstīm brauc iekšā jaunāki geji. So simple. Tas pie viena izskaidro arī multikulturālismu).

Nu un piektdienas rītā devāmies uz augstākas klases vilcienu (tajā bez biļetes gan neizdodas braukt), lai dotos atpakaļ uz lidostu un ar dzelzs putna palīdzību atgrieztos mājās, kurās pavasara vietā mūs sagaidīja glūnīgi rudenīgs laiks.

Salīdzinājumā ar Norvēģiju, Zviedrija ir mazliet lētāka, mazliet (bet nu ļoti mazliet) līdzīgāka Latvijai un vismaz šīs pilsētas – daudznacionālākas (tiešām, lielais musulmaņu skaits mani biedēja). Katrā ziņā iespaidi ir gūti, nākamreiz gan laikam vajadzētu mēģināt tikt uz Stokholmu.

Tagad pāris nedēļas jāpasēž mājās un aprīļa beigās jau gaidāms velobrauciens pa mūsu pašu zemi, nevar jau tikai pa ārzemēm blandīties (tam, starp citu, var pieteikties un doties man līdzi).